Apustuļu darbi 21 NLB
1. Šķīrušies no viņiem, mēs taisnā ceļā nonācām Kosā, pēc tam Rodā un no turienes Patarā.
2. Atraduši kuģi, kas devās uz Foinīkiju, mēs uzkāpām uz klāja un devāmies ceļā.
3. Kad ieraudzījām Kipru, atstājām to pa kreisi un devāmies tālāk uz Sīriju un piestājām Tīrā, jo tur no kuģa bija jāizkrauj krava.
4. Sastapuši mācekļus, palikām tur septiņas dienas; mācekļi, Gara mudināti, brīdināja Pāvilu, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.
5. Kad šīs dienas bija pagājušas, mēs devāmies prom, un visi ar sievām un bērniem mūs pavadīja, līdz bijām izgājuši ārā no pilsētas. Tur, nometušies ceļos, jūras krastā lūdzām Dievu.
6. Tad mēs atvadījāmies un uzkāpām uz kuģa, bet ļaudis atgriezās mājās.
7. Mēs atstājām Tīru un jūras ceļu pabeidzām Ptolemaīdā. Tur, apsveicinājušies ar brāļiem, palikām pie viņiem vienu dienu.
8. Nākamajā rītā mēs devāmies ceļā un nonācām Cēzarejā. Iegājuši evaņģēlista Filipa namā – viņš bija viens no tiem septiņiem –, mēs palikām pie viņa.
9. Viņam bija četras meitas, jaunavas, kas pravietoja.
10. Mēs bijām tur uzkavējušies jau vairākas dienas, kad atnāca kāds pravietis no Jūdejas, vārdā Hagabs.
11. Viņš ienāca pie mums un, noņēmis Pāvilam jostu, sasēja sev rokas un kājas un teica: “Tā saka Svētais Gars: jūdi Jeruzālemē tieši tāpat sasies vīru, kam šī josta pieder, un nodos to pagānu rokās.”
12. To dzirdējuši, gan mēs, gan vietējie lūdzāmies, lai viņš neiet uz Jeruzālemi.
13. Bet Pāvils atbildēja: “Ko jūs darāt, raudādami un manu sirdi plosīdami? Es esmu gatavs ne tikai tam, ka mani Jeruzālemē sasien, bet esmu gatavs pat mirt Kunga Jēzus vārda dēļ.”
14. Tā kā viņš mūs neklausīja, mēs rimāmies, sacīdami: “Lai notiek Kunga griba.”
15. Pēc tam mēs sagatavojāmies ceļam un devāmies uz Jeruzālemi.
Pāvila vizīte pie Jēkaba16. Ar mums kopā gāja daži mācekļi no Cēzarejas, kas mūs aizveda un izmitināja pie kāda sena mācekļa kiprieša Mnāsona.
17. Kad nonācām Jeruzālemē, brāļi mūs ar prieku uzņēma.
18. Nākamajā dienā Pāvils kopā ar mums iegāja pie Jēkaba, un tur ieradās visi presbiteri.
19. Viņš tos sveicināja un pēc kārtas izstāstīja visu, ko Dievs pagāniem bija darījis caur viņa kalpošanu.
20. To dzirdējuši, viņi slavēja Dievu un viņam sacīja: “Redzi, brāl, cik daudzi tūkstoši ticīgo ir Jūdejā, un viņi visi ir dedzīgi Mozus bauslībā.
21. Bet par tevi klīst runas, ka tu jūdiem, kas dzīvo starp pagāniem, māci atkrišanu no Mozus, ka viņiem nav jāapgraiza savi bērni, nedz jādzīvo pēc tēvu paradumiem.
22. Kā nu ir? Katrā ziņā viņi dzirdēs, ka tu esi atnācis.
23. Tad nu izdari, ko mēs tev lūgsim: mums šeit ir četri vīri, kas devuši solījumu.
24. Ej un šķīsties kopā ar viņiem un iemaksā par viņiem, lai viņiem var apcirpt matus uz galvas un lai visi zina, ka tie ir nieki, ko par tevi dzirdējuši, un ka tu arī pats dzīvo stingri, ievērodams Mozus likumu.
25. Par pagānu ticīgajiem mēs savu spriedumu esam darījuši zināmu – lai sargās no elku upuriem, asinīm, žņaugtu dzīvnieku gaļas un netiklības.”
Pāvilu templī apcietina26. Tad nākamajā dienā Pāvils, šos vīrus ņēmis un kopā ar viņiem šķīstījies, iegāja templī un paziņoja šķīstīšanās dienu piepildījumu, kad arī par ikvienu no viņiem tiks atnests upuris.
27. Gāja jau septītā diena, kad jūdi no Āzijas, viņu templī ieraudzījuši, sakūdīja ļaužu pūli un sagrāba viņu, kliegdami:
28. “Israēlieši, palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visur māca pret mūsu tautu, pret Mozus likumu un šo vietu. Viņš vēl arī grieķus ir ievedis templī un apgānījis šo svēto vietu.”
29. Viņi bija redzējuši efesieti Trofimu kopā ar viņu pilsētā un domāja, ka Pāvils viņu ir ievedis templī.
30. Visa pilsēta saviļņojās, ļaudis saskrēja kopā, sagrāba Pāvilu un izvilka viņu ārā no tempļa, un durvis tūlīt tika aizslēgtas.
31. Kad tie jau dzīrās viņu nogalināt, ziņa, ka visa Jeruzāleme ir nemieru pilna, nonāca līdz kohortas tribūnam.
32. Paņēmis kareivjus un centurionus, viņš nekavējoties steidzās pie tiem. Ieraudzījuši tribūnu un kareivjus, tie pārstāja sist Pāvilu.
33. Tribūns, pienācis klāt, viņu arestēja un pavēlēja saistīt ar divām ķēdēm. Viņš taujāja, kas viņš tāds ir un ko nodarījis.
34. Daži ļaužu pūlī sauca vienu, daži ko citu. Trokšņa dēļ neko skaidri nevarēdams saprast, tribūns pavēlēja viņu aizvest uz karaspēka nometni.
35. Kad viņš bija nonācis līdz kāpnēm, pūlis tā spiedās virsū, ka kareivjiem vajadzēja viņu nešus nest,
Pāvils lūdz atļauju aizstāvības runai36. jo aiz viņiem nāca liels ļaužu pūlis, saucot: “Nost ar viņu!”
37. Kad kareivji jau grasījās ievest Pāvilu karaspēka nometnē, viņš jautāja tribūnam: “Vai man ir ļauts tev ko teikt?” Tas teica: “Vai tu proti grieķiski?
38. Vai tik tu neesi tas ēģiptietis, kas pirms nedaudz dienām sadumpojās un izveda tuksnesī četrus tūkstošus sikariešu vīru?”
39. Bet Pāvils atbildēja: “Es esmu jūds, tarsietis no Kilikijas un ievērojamas pilsētas pilsonis. Es tevi lūdzu, atļauj man runāt uz tautu.”
40. Atļauju saņēmis, Pāvils nostājās uz kāpnēm un māja ļaudīm ar roku. Kad beidzot iestājās klusums, viņš aramiešu valodā sacīja: