Apustuļu darbi 22 LG8
1. “Vīri, brāļi un tēvi, klausiet tagad manu aizstāvēšanos jūsu priekšā.
2. (Bet kad tie dzirdēja, viņu Ebreju valodā tos uzrunājam, tad tie palika vēl klusāki. Un viņš sacīja:)
3. Es esmu Jūdu vīrs, Tarsū, Kilikijas zemē, piedzimis, bet šinī pilsētā pie Gamaliēla kājām audzināts, tēvu bauslībā krietni izmācīts, karsts Dieva bauslības aizstāvētājs, tā kā jūs visi šodien esat.
4. Un šim ceļam es esmu pretī turējies līdz nāvei, saistīdams un cietumā nododams vīrus un sievas.
5. Tā kā arī augstais priesteris un viss vecaju pulks man liecību dod, no kuriem es arī vēstules uz brāļiem ņēmis, esmu gājis uz Damasku, arī tos, kas tur, saistītus vest uz Jeruzālemi, ka tie taptu mocīti.
6. Un notikās, kad es biju uz ceļa un tuvu nācu pie Damaskas ap pusdienas laiku, tad piepeši liela gaisma no debess mani apspīdēja visapkārt.
7. Un es kritu pie zemes un dzirdēju balsi uz mani sakām: “Saul, Saul, ko tu Mani vajā?”
8. Bet es atbildēju: “Kas Tu esi, Kungs?” Un Viņš uz mani sacīja: “Es esmu Jēzus no Nacaretes, ko tu vajā.”
9. Bet tie, kas man bija līdz, gan redzēja gaismu un pārbijās, bet balsi, kas ar mani runāja, to tie nedzirdēja.
10. Un es sacīju: “Ko man būs darīt, Kungs?” Un Tas Kungs uz mani sacīja: “Celies un ej uz Damasku, un tur tev sacīs visu, kas tev jādara.”
11. Un kad nevarēju redzēt spožās gaismas dēļ tad es no saviem ceļabiedriem pie rokas vests nācu uz Damasku.
12. Bet Ananija, dievbijīgs vīrs pēc bauslības, kam laba slava bija no visiem apkārtējiem Jūdiem,
13. Tas pie manis nācis un piestājies sacīja uz mani: “Saul, brāli, skaties uz augšu.” Un es tanī pašā stundā uz viņu skatījos.
14. Un viņš sacīja: “Mūsu tēvu Dievs tevi izvēlējis, Viņa prātu atzīt un Taisno redzēt un balsi no Viņa mutes dzirdēt.
15. Jo tu Viņam būsi par liecinieku pie visiem cilvēkiem par to, ko tu esi redzējis un dzirdējis.
16. Un nu, ko tu gaidi? Celies un liecies kristīties un liec nomazgāt savus grēkus, Tā Kunga vārdu piesaukdams.”
17. Un notikās, kad es uz Jeruzālemi biju atpakaļ griezies un Dieva namā Dievu pielūdzu, tad garā tapu aizgrābts,
18. Un es Viņu redzēju, un Tas man sacīja: “Steidzies un izej čakli no Jeruzālemes, jo tie nepieņems tavu liecību par Mani.”
19. Un es sacīju: “Kungs, tie zina, ka es Tavus ticīgos cietumā iemetu un pa sinagogām šaustu,
20. Un kad Stefana, Tava liecinieka asinis tapa izlietas, ka es tur arī stāvēju klāt, un tas man patika, un es drēbes tiem glabāju, kas viņu nonāvēja.”
21. Un Viņš uz mani sacīja: “Ej! Jo Es tevi izsūtīšu tālu pie pagāniem.””
22. Un tie viņu klausījās līdz šiem vārdiem un savas balsis pacēla, sacīdami: “Nost no zemes virsas ar šo tādu, jo tam nebūs dzīvot.”
23. Un kad tie brēca un savas drēbes nosvieda un pīšļus gaisā meta,
24. Tad virsnieks pavēlēja, viņu novest uz nometni, un sacīja, lai viņu ar sitieniem izvaicā, ka dabūtu zināt, kādēļ tie tā par viņu kliedza.
25. Un kad viņu ar siksnām piesēja, tad Pāvils sacīja uz kapteini, kas tur stāvēja: “Vai jums ir tiesības, vienu Romieti un vēl bez tiesas šaust?”
26. Un kapteinis to dzirdējis gāja un virsniekam to teica sacīdams: “Ko tu gribi darīt? Jo šis cilvēks ir Romietis.”
27. Tad virsnieks piegāja un uz viņu sacīja: “Saki man, vai tu esi Romietis?” Un tas sacīja: “Esmu gan.”
28. Un virsnieks atbildēja: “Es par lielu maksu šo pilsētnieka tiesu esmu dabūjis.” Bet Pāvils sacīja: “Bet es tāds jau esmu piedzimis.”
29. Un tūdaļ tie no viņa atkāpās, kas viņu gribēja izvaicāt. Un virsnieks bijās, ka dabūjis zināt, viņu esam Romieti, un ka viņu bija sējis.
30. Bet kad otrā dienā to gribēja skaidri zināt, kādēļ viņš no Jūdiem apsūdzēts, tad viņš to atraisīja un pavēlēja, ka augstie priesteri un visa viņu augstā tiesa nāktu kopā, un Pāvilu novedis, viņš tiem to stādīja priekšā.