Apustuļu darbi 26 NLB

1. Agripa sacīja Pāvilam: “Tev ir ļauts par sevi runāt.” Tad Pāvils pacēla roku un sevis aizstāvībai sacīja:

2. “Es uzskatu sevi par laimīgu, ķēniņ Agripa, ka tieši tavā priekšā man ir jāaizstāvas pret visu to, par ko jūdi mani apsūdz,

3. jo tev vislabāk ir pazīstamas jūdu ieražas un svarīgākie jautājumi, tādēļ es tevi lūdzu uzmanīgi mani uzklausīt.

4. Tiešām, manu dzīvi visi jūdi zina jau no manas jaunības, kā tā sākumā ritēja manā tautā Jeruzālemē,

5. labi pazīdami mani no paša sākuma, kad es dzīvoju kā visstingrākā novirziena dievbijīgs farizejs, – ja vien viņi gribētu par mani liecināt.

6. Tagad, šeit stāvot, es tieku tiesāts par cerību, ko Dievs caur apsolījumu devis mūsu tēviem, –

7. par cerību, ko mūsu divpadsmit ciltis cer sasniegt, nepārtraukti kalpojot Dievam dienu un nakti. Par šo cerību, ķēniņ, jūdi mani apsūdz.

8. Kas tad, pēc jūsu atzinuma, tur ir neticams, ja Dievs uzmodina mirušos?

9. Man gan pašam šķita, ka man jādarbojas Jēzus, Nācarieša, vārdam pretī, cik vien iespējams.

10. To Jeruzālemē es arī darīju un, saņēmis no virspriesteriem pilnvaru, daudzus svētos esmu slēdzis cietumā, un, kad tie bija jānogalina, arī es par to balsoju.

11. Pa visām sinagogām es bieži viņus sodīju, daudz un dažādi spiedu viņus zaimot un, pār mēru trakodams, vajāju viņus pat svešās pilsētās.

12. Ar tādu nolūku es devos uz Damasku ar virspriesteru pilnvaru un pavēli,

13. un, dienas vidū pa ceļu ejot, ak, ķēniņ, es ieraudzīju gaismu no debesīm, spožāku par sauli, kas apspīdēja mani un manus ceļabiedrus.

14. Mēs nokritām visi pie zemes, un es dzirdēju balsi uzrunājam mani ebreju valodā: Saul, Saul, kādēļ tu mani vajā? Grūti tev ir pret dzelksni spārdīt.

15. Bet es jautāju: Kungs, kas tu esi? Kungs sacīja: es esmu Jēzus, ko tu vajā.

16. Celies augšā un nostājies uz savām kājām; es parādījos tev tādēļ, ka esmu izraudzījis tevi par kalpu un liecinieku tam, ko tu redzēji un ko es tev rādīšu.

17. Es tevi izrāvu laukā no šīs tautas un no pagāniem, pie kuriem es tevi sūtīšu,

18. lai tu atvērtu viņu acis un viņi atgrieztos no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, lai saņemtu grēku piedošanu un ticībā uz mani iemantotu vietu starp svētajiem.

19. Tādēļ, ķēniņ Agripa, es nevarēju būt nepaklausīgs redzējumam no debesīm.

20. Vispirms damaskiešiem, pēc tam jeruzālemiešiem un visā jūdu zemē, un arī pagāniem es sludināju grēku nožēlu, lai tie atgriežas pie Dieva un dara grēku nožēlas cienīgus darbus.

21. Tādēļ jūdi sagūstīja mani templī un gribēja noslepkavot.

22. Bet palīdzība no Dieva man ir nākusi līdz pat šai dienai, un es stāvu šeit, liecinādams kā maziem, tā lieliem, ka nerunāju neko, ko nebūtu pravietojuši Mozus un pravieši –

23. ka Kristum bija jācieš, ka viņš ir pirmais, kam bija augšāmcelties no mirušajiem, pasludinot gaismu šai tautai un pagāniem.”

24. Pāvilam tā runājot, Fēsts skaļā balsī sacīja: “Tu esi traks, Pāvil, tavas pārlieku lielās zināšanas padara tevi traku.”

25. Bet Pāvils atbildēja: “Es neesmu traks, augsti cienījamais Fēst, bet paužu patiesības un saprāta vārdus.

26. Arī ķēniņš, kuram es atklāti to stāstīju, to zina. Es neticu, ka viņam ir palicis kaut kas apslēpts, jo tas taču nav darīts kādā nomaļā kaktā.

27. Vai tu tici praviešiem, ķēniņ Agripa? Es zinu, ka tu tici.”

28. Bet Agripa sacīja Pāvilam: “Nu jau tu mani mēģini padarīt par kristieti.”

29. Tad Pāvils atbildēja: “Es lūdzu Dievu, lai agrāk vai vēlāk ne vien tu, bet arī visi pārējie, kas šodien manī klausās, kļūtu tādi paši, kāds esmu es, tikai bez šīm važām.”

30. Tad ķēniņš, vietvaldis un Berenīke, un tie, kas sēdēja kopā ar viņiem, piecēlās

31. un, iedami prom, cits citam sacīja: “Šis cilvēks nav darījis nekā tāda, ka būtu pelnījis nāvi vai važas.”

32. Bet Agripa sacīja Fēstam: “Šo cilvēku varētu atlaist, ja vien viņš nebūtu piesaucis cēzaru.”