Apustuļu darbi 27 RT65
1. Kad bija nolemts, ka mums jāpārceļas uz Itāliju, viņi Pāvilu un citus cietumniekus nodeva kādam ķeizara rotas virsniekam, vārdā Jūlijs.
2. Iekāpuši kādā Adramitijas kuģī, kam vajadzēja doties uz Āzijas piekrastes vietām, mēs aizbraucām, un Aristarhs, maķedonietis no Tesalonīkes, bija ar mums.
3. Nākamajā dienā mēs piestājām Sidonā. Jūlijs izturējās laipni pret Pāvilu un atļāva viņam aiziet pie draugiem, lai tie viņu varētu apgādāt.
4. No turienes aizbraukuši, mēs braucām Kipras aizvējā, jo vēji mums bija pretī.
5. Un, pārbraukuši pāri jūrai gar Kilikiju un Pamfīliju, mēs nonācām Mirrā, Likijā.
6. Tur virsnieks atrada Aleksandrijas kuģi, kas gāja uz Itāliju, un lika mums tanī iekāpt.
7. Vairāk dienu lēni braukdami, mēs ar pūlēm nonācām Knidas tuvumā, un, tā kā vējš mūs kavēja, mēs braucām gar Krētu uz Salmoni.
8. Ar grūtībām pabraukuši tai garām, mēs nonācām kādā vietā, ko sauc par Skaisto ostu un kuras tuvumā atradās Lasajas pilsēta.
9. Pēc ilgāka laika, kad braukšana bija kļuvusi bīstama un arī gavēņa laiks jau bija pagājis, Pāvils viņus brīdināja,
10. sacīdams: "Vīri, es redzu, ka braucot grūtības un lielas briesmas draud ne vien kravai un kuģim, bet arī mūsu dzīvībām."
11. Bet virsnieks vairāk uzticējās stūrmanim un kapteinim nekā Pāvila vārdiem.
12. Tā kā šī osta bija nepiemērota pārziemošanai, vairākums deva padomu aizbraukt no turienes, lai, ja būtu iespējams, nokļūtu Foinīkā un tur pārziemotu; tā ir Krētas osta, aizsargāta pret dienvidvakaru un ziemeļvakaru vējiem.
13. Dienvidu vējam lēni pūšot, viņiem šķita, ka nodoms izdosies, un, pacēluši enkurus, viņi brauca gar pašu Krētu.
14. Bet neilgi pēc tam no salas puses sacēlās viesuļvētra, ko sauc par eurakvilonu, ziemeļrīteni.
15. Tā kā kuģi aizrāva līdzi, un mēs to nespējām sagriezt pret vēju, mēs padevāmies un tikām nesti.
16. Braucot garām kādai saliņai, ko sauc par Klaudu, mēs tikko spējām valdīt glābšanas laivu.
17. To uzvilkuši, viņi apmeta kuģim virves un, baidīdamies nokļūt sirtē, nolaida buras un ļāvās viļņiem.
18. Kad mūs vētrā ļoti svaidīja, nākamā dienā viņi izmeta daļu kravas.
19. Un trešajā dienā viņi paši savām rokām izmeta kuģa rīkus.
20. Kad vairāk dienu nebija redzama ne saule, ne zvaigznes un liela vētra trakoja, mums zuda pēdējā cerība izglābties.
21. Tā kā tie neko nebija ēduši, Pāvils piecēlās viņu vidū, sacīdams: "Jums, vīri, vajadzēja man paklausīt, neaizbraukt no Krētas un izsargāties no tādām grūtībām un briesmām.
22. Tagad es jums saku: nezaudējiet drosmi! Neviens no jums neies bojā, tikai kuģis.
23. Jo šinī naktī man piestājās Dieva eņģelis, kam es piederu un arī kalpoju,
24. sacīdams: nebīsties, Pāvil! Tev jāstājas ķeizara priekšā, un redzi, Dievs tev visus ir dāvinājis, kas līdz ar tevi brauc kuģī.
25. Tāpēc nezaudējiet drosmi, vīri! Jo es ticu Dievam, ka tā notiks, kā man ir sacīts.
26. Mūs izmetīs kādā salā."
27. Jau četrpadsmito nakti vējš mūs dzina pa Adrijas jūru, kad ap nakts vidu jūrnieki manīja, ka tuvojas zemei.
28. Izmetuši lodi, viņi izmērīja divdesmit asis, un, mazliet tālāk atkal izmetuši, viņi izmērīja piecpadsmit asis.
29. Baidīdamies uzskriet kaut kur uz klintīm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienu austam.
30. Bet, kad jūrnieki mēģināja bēgt no kuģa un nolaida jūrā laivu, izlikdamies, it kā gribētu no priekšgala izmest enkurus,
31. Pāvils virsniekam un kareivjiem sacīja: "Ja šie nepaliek kuģī, jūs nevarat tikt izglābti."
32. Tad kareivji pārcirta laivas virves un ļāva tai nokrist.
33. Kamēr diena vēl nebija aususi, Pāvils visus pamudināja kaut ko ēst, sacīdams: "Šodien ir četrpadsmitā diena, kamēr jūs nemitīgās gaidās esat palikuši neēduši un neko neesat baudījuši.
34. Tādēļ es jums ieteicu kaut ko ēst. Tas jums nāks par labu, jo nevienam no jums ne mats no galvas nekritīs."
35. To sacījis, viņš ņēma maizi, visu priekšā pateicās Dievam un, to pārlauzis, sāka ēst.
36. Visi iedrošināti arī sāka ēst.
37. Mēs kuģī bijām pavisam divi simti septiņdesmit sešas dvēseles.
38. Paēduši viņi atviegloja kuģi, izmezdami labību jūrā.
39. Kad diena ausa, viņi šo zemi gan nepazina, bet pamanīja kādu līci ar lēzenu krastu. Tanī viņi nolēma, ja iespējams, uzdzīt kuģi.
40. Nocirtuši enkurus, viņi tos atstāja jūrā un, atraisījuši airu saites un pacēluši buras pa vējam, dzinās uz krastu.
41. Bet viņi uzskrēja ar kuģi klints mugurai, kurai abās pusēs bija dziļa jūra. Kuģa priekšgals palika nekustīgs, bet pakaļgalu viļņi sadauzīja.
42. Tad kareivjiem radās nodoms apcietinātos nonāvēt, lai neviens neizpeldētu un neaizbēgtu.
43. Bet virsnieks, gribēdams Pāvilu izglābt, aizkavēja šo viņu nodomu un pavēlēja tiem, kas prata peldēt, pirmajiem mesties ūdenī un sasniegt zemi,
44. bet pārējiem uz dēļiem vai citām kuģa daļām. Tā visi izglābās krastā.