Apustuļu darbi 5 LTV1965
1. Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu
2. Un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām.
3. Tad Pēteris sacīja: „Ananija, kāpēc sātāns piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas?
4. Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai ari pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdi? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam.“
5. Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja.
6. Bet jaunekļi piecēlušies to apkopa un, ārā iznesuši, apraka.
7. Pēc kādām trim stundām ienāca ari viņa sieva nezinādama, kas bija noticis.
8. Tad Pēteris viņai teica: „Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?“ Un viņa atbildēja: „Jā, par tādu.“
9. Bet Pēteris viņai sacīja: „Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru aprakuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi.“
10. Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira; jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apraka pie viņas vīra.
11. Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja.
12. Bet caur apustuļiem notika daudz zīmju un brīnumu ļaužu starpā; un visi vienprātīgi bija kopā Salamana ailē.
13. No pārējiem neviens neiedrošinājās ar viņiem biedroties, bet ļaudis tos augsti cienīja.
14. Un vēl vairāk pievienojās tādu, kas ticēja tam Kungam, pulks vīriešu un sieviešu,.
15. Tā ka arī neveselos iznesa uz ielām un lika gultās un nestuvās, lai, Pēterim gājām ejot, kaut viņa ēna kādu no tiem apēnotu.
16. Arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tika dziedināti.
17. Bet augstais priesteris un saduķēju sektas piederīgie, kas ap viņu bija, dusmās iedegušies,
18. Apcietināja apustuļus un iemeta tos pilsētas cietumā.
19. Bet tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un, tos izvedis, sacīja:
20. „Ejiet, nostājieties svētnīcā un runājiet ļaudīm visus šīs dzīvības vārdus!“
21. To dzirdējuši, viņi, rītam austot, iegāja svētnīcā un mācīja. Tad ieradās augstais priesteris un tie, kas ap viņu, sasauca sinedriju un visus Israēla bērnu vecajos un sūtīja uz cietumu tos atvest.
22. Bet sargi, aizgājuši un viņus cietumā neatraduši, atgriezās un ziņoja:
23. „Mēs atradām cietumu visai rūpīgi aizslēgtu un sargus stāvam durvju priekšā, bet atvēruši mēs nevienu iekšā neatradām.“
24. Kad svētnīcas sardzes priekšnieks un augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tie bija neziņā viņu dēļ, kas še īsti noticis.
25. Bet kāds atnācis viņiem ziņoja: „Tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv svētnīcā un māca ļaudis.“
26. Tad sardzes priekšnieks ar sargiem aizgāja un tos atveda, ne ar varu, jo tie bijās no ļaudim, ka viņus nenomētā akmeņiem,
27. Un, tos atveduši, statīja sinedrija priekšā. Augstais priesteris tiem vaicāja:
28. „Mēs esam jums stingri pavēlējuši nemācīt šinī vārdā, un jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat, lai šī cilvēka asinis nāk pār mums.“
29. Bet Pēteris un apustuļi atbildēja: „Dievam vairāk jāklausa nekā cilvēkiem.
30. Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nonāvējuši, to piekārdami pie koka;
31. Dievs viņu paaugstinājis sev pa labo roku par Valdnieku un Pestītāju, lai vestu Israēlu pie atgriešanās un grēku piedošanas.
32. Mēs esam šo vārdu liecinieki un ari Svētais Gars, ko Dievs devis tiem, kas viņam paklausa.“
33. To dzirdējuši, viņi saskaitās un gribēja tos nonāvēt.
34. Bet kāds farizējs, vārdā Gamaliēls, visā tautā cienīts bauslības mācītājs, piecēlās sinedrijā un pavēlēja šos cilvēkus uz īsu bridi izvest ārā
35. Un sacīja sinedrijam: „Israēlieši, padomājiet labi, ko jūs gribat darīt ar šiem cilvēkiem.
36. Priekš kāda laika sacēlās Teuda, sacīdams, ka viņš kas esot, viņam piebiedrojās skaitā ap četri simti cilvēku; viņu nonāvēja, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti.
37. Pēc viņa sacēlās galilietis Jūda pierakstīšanas laikā un aizrāva sev līdz daudz ļaužu; ari tas gāja bojā, un visi, kas viņam paklausīja, ir izklīdināti.
38. Tādēļ es jums tagad saku: Lieciet šos cilvēkus mierā un atlaidiet viņus. Ja šis ir cilvēku nodoms un darbs, tad tas iznīks;
39. Bet ja tas ir no Dieva, tad jūs tos nevarēsit iznīcināt—pielūkojiet, ka jūs vēl neuzskata par Dieva pretiniekiem!“
40. Viņi tam paklausīja un, apustuļus ieaicinājuši, tos šauta un, piekodinādami nerunāt Jēzus vārdā, atlaida.
41. Tad viņi līksmi aizgāja no sinedrija, ka bija atzīti par cienīgiem viņa vārda dēļ ciest negodu.
42. Un viņi nemitējās svētnīcā un mājās ikdienas mācīt un sludināt Kristu Jēzu.