Apustuļu darbi 7 LG8

1. Un augstais priesteris sacīja: “Vai tas tā ir?”

2. Bet viņš sacīja: “Vīri, brāļi un tēvi, klausāties! Godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš bija Mezopotamijā, pirms Hāranā mājoja,

3. Un sacīja uz viņu: izej no savas zemes un no saviem radiem un ej uz zemi, ko Es tev rādīšu.

4. Tad viņš no Kaldeju zemes izgājis mājoja Hāranā; un pēc, kad viņa tēvs bija nomiris, Dievs viņu no turienes pārveda uz šo zemi, kur jūs tagad dzīvojiet,

5. Un viņam nedeva nekādu iemantojamu tiesu iekš tās, pat ne pēdas platumā; un tomēr viņam to solīja par mantu dot un viņa dzimumam pēc viņa, kad viņam bērnu vēl nebija.

6. Bet Dievs tā runāja: tavs dzimums būs piedzīvotājs svešā zemē un piespiests pie kalpošanas un grūti vārdzināts četrsimt gadus.

7. Un to tautu, kam tie kalpos, Es gribu sodīt, Dievs sacīja; un pēc tam tie izies un Man kalpos šinī vietā.

8. Un Viņš tam deva apgraizīšanas derību. Un tā viņš dzemdināja Īzaku un to apgraizīja astotā dienā, un Īzaks Jēkabu, un Jēkabs divpadsmit ciltstēvus.

9. Un vectēvi apskauda un pārdeva Jāzepu uz Ēģiptes zemi; un Dievs bija ar viņu,

10. Un to izglāba no visām viņa bēdām un tam deva žēlastību un gudrību Faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas viņu iecēla par valdītāju pār Ēģiptes zemi un visu savu namu.

11. Bet bads nāca un lielas bēdas pār visu Ēģiptes un Kanaāna zemi; un mūsu tēvi neatrada barības.

12. Un Jēkabs dzirdējis, labību esam Ēģiptes zemē, izsūtīja mūsu tēvus pirmo reiz.

13. Un otru reiz Jāzeps no saviem brāļiem tapa pazīts, un Jāzepa radi Faraonam kļuva zināmi.

14. Un Jāzeps sūtīja un ataicināja savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit un piecas dvēseles.

15. Un Jēkabs nogāja uz Ēģiptes zemi un nomira, viņš un mūsu tēvi,

16. Un tapa pārvesti uz Šehemi un kapā ielikti, ko Ābrahāms ar sudraba maksu bija pircis no Hamora bērniem Šehemē.

17. Bet kad apsolīšanas laiks tuvu klāt nāca, ko Dievs Ābrahāmam bija zvērējis, tad ļaudis auga un vairojās Ēģiptes zemē,

18. Tiekams cits ķēniņš cēlās, kas Jāzepu nepazina.

19. Šis mūsu tautai ar viltu uzmācās un mūsu tēviem ļaunu darīja, tā ka viņiem savi mazie bērniņi bija jāizmet laukā, lai tie nepaliktu pie dzīvības.

20. Tai laikā Mozus piedzima un bija Dievam patīkams un tapa audzināts trīs mēnešus sava tēva namā.

21. Un kad tas bija izlikts laukā, tad Faraona meita to uzņēma un to uzaudzināja sev pašai par dēlu.

22. Un Mozus tapa mācīts visā ēģiptiešu gudrībā un bija spēcīgs vārdos un darbos.

23. Kad nu viņš bija četrdesmit gadus vecs, tad tas savā sirdī apņēmās, apmeklēt savus brāļus, Israēla bērnus.

24. Un redzēdams, ka viens netaisnību cieta, viņš aizstāvēja un atrieba to, kam pāri darīja, un nosita Ēģiptieti.

25. Un viņš domāja, ka viņa brāļi nomanīšot, ka Dievs caur viņa roku tiem dodot pestīšanu. Bet tie to nesaprata.

26. Un otrā dienā viņš tiem piestājās, kad tie bārās un tos skubināja uz mieru sacīdams: vīri, jūs esat brāļi, kāpēc jūs viens otram pāri darāt?

27. Bet tas, kas savam tuvākam pāri darīja, viņu atgrūda sacīdams: kas tevi cēlis par virsnieku un tiesas kungu pār mums?

28. Vai tu mani arīdzan gribi nokaut, kā tu vakar Ēģiptieti esi nokāvis?

29. Un Mozus šī vārda dēļ bēga un piemita Midiāna zemē, kur viņš divus dēlus dzemdināja.

30. Un kad četrdesmit gadi bija pagājuši, tad Tā Kunga eņģelis Sinaī kalna tuksnesī viņam parādījās degošā ērkšķu krūmā.

31. Un Mozus to redzēdams, brīnījās par to parādīšanu, un kad tas piegāja to aplūkot, tad Tā Kunga balss uz viņu notika:

32. “Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs.” Un Mozus sāka drebēt un nedrīkstēja tur skatīties.

33. Bet Tas Kungs uz to sacīja: “Noauni kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.

34. Es redzēdams esmu redzējis Savu ļaužu grūtumu Ēģiptes zemē, un dzirdējis viņu nopūšanos un nolaidies tos izglābt; un nu nāc, Es tevi sūtīšu uz Ēģiptes zemi.”

35. Šo Mozu, ko tie bija aizlieguši sacīdami: kas tevi cēlis par virsnieku un tiesas kungu? Šo Dievs sūtījis par virsnieku un pestītāju caur eņģeļa roku, kas tam bija parādījies ērkšķu krūmā.

36. Šis viņus ir izvedis, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptes zemē un sarkanā jūrā un tuksnesī četrdesmit gadus.

37. Šis ir tas Mozus, kas uz Israēla bērniem sacīja: “Tas Kungs, jūsu Dievs, jums no jūsu brāļiem cels vienu pravieti tā kā mani; To jums būs klausīt.”

38. Šis ir tas, kas bija draudzā tuksnesī kopā ar eņģeli, kas uz viņu runāja Sinaī kalnā, un bija ar mūsu tēviem; un saņēma dzīvus vārdus, mums tos dot;

39. Tam mūsu tēvi negribēja paklausīt, bet viņu atmeta un savās sirdīs atgriezās uz Ēģiptes zemi,

40. Sacīdami uz Āronu: taisi mums dievus, kas mūsu priekšā ies; jo mēs nezinām, kas ir noticis šim Mozum, kas mūs izvedis no Ēģiptes zemes.

41. Un tie taisīja tanīs dienās vienu teļu un pienesa elkadievam upurus un priecājās par savu roku darbiem.

42. Bet Dievs novērsās un tos nodeva kalpot debess spēkam, itin kā ir rakstīts praviešu grāmatā: vai tu Israēla nams šinīs četrdesmit gados tuksnesī Man esi atnesis kaujamus un citus upurus?

43. Un jūs esat pieņēmuši Moloha dzīvokli un sava dieva, Remfana, zvaigzni, bildes, ko esat taisījuši, tās pielūgt; un Es jūs pārcelšu viņpus Bābeles.

44. Liecības telts bija pie mūsu tēviem tuksnesī, itin kā Tas, kas ar Mozu runājis, bija pavēlējis, to taisīt pēc priekšzīmes, ko viņš bija redzējis;

45. To dabūjuši, mūsu tēvi ar Jozua to arī ieveda zemē, kas pagāniem bija, kurus Dievs ir izdzinis mūsu tēvu priekšā līdz Dāvida dienām.

46. Šis žēlastību atrada Dieva priekšā un ilgojās Jēkaba Dievam dzīvokli atrast.

47. Un Salamans Viņam namu uztaisīja.

48. Bet Visuaugstākais nedzīvo namos, kas rokām taisīti, itin kā pravietis saka:

49. “Debess ir Mans goda krēsls un zeme Manu kāju pamesls; kādu namu jūs Man uztaisīsiet, tā saka Tas Kungs, jeb kura ir Mana dusas vieta?

50. Vai Mana roka nav šo visu taisījusi?”

51. Jūs stūrgalvīgie, sirdīs un ausīs neapgraizītie, jūs vienmēr Svētam Garam pretī stāvat, tā kā jūsu tēvi, tā arī jūs!

52. Kuru no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nokāvuši tos, kas iepriekš sludināja par Taisnā atnākšanu; Kuram par nodevējiem un slepkavām jūs tagad esat kļuvuši.

53. Jūs, kas bauslību caur eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši.”

54. Kad tie to dzirdēja, tad tas tiem iedūra sirdī un tie sakoda zobus pret viņu.

55. Bet viņš, Svēta Gara pilns būdams, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas,

56. Un sacīja: redzi, es debesis redzu atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.

57. Bet tie ar skaņu balsi brēkdami aizturēja savas ausis un visi kopā viņam uzmācās virsū,

58. Un to izmeta no pilsētas ārā un nomētāja ar akmeņiem; un liecinieki savas drēbes nolika pie viena jaunekļa kājām, kam vārds bija Sauls.

59. Un tie ar akmeņiem nomētāja Stefanu, kas sauca un sacīja: Kungs Jēzu, pieņem manu garu!

60. Un ceļos mezdamies tas sauca ar skaņu balsi: Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku! Un to sacījis viņš aizmiga.