Apustuļu darbi 7 LTV1965
1. Augstais priesteris jautāja: „Vai tas tā ir?“
2. Bet viņš atbildēja: „Brāļi un tēvi, klausaities. Dievs savā godībā parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš bija Mezopotamijā, pirms viņš apmetās uz dzīvi Chāranā,
3. Un sacīja viņam: Aizej no savas zemes un saviem radiem un ej uz zemi, ko es tev rādīšu.
4. Tad viņš, aizgājis no chaldiešu zemes, apmetās Chāranā; un vēlāk, kad viņa tēvs bija miris, Dievs viņu no turienes pārveda uz šo zemi, kur jūs tagad dzīvojat,
5. Un nedeva viņam tur nekādu mantojuma tiesu, pat ne pēdas platumā, un tomēr solīja to dot par īpašumu viņam un viņa pēcnācējiem, kad viņam bērnu vēl nebija.
6. Bet Dievs tā runāja: Tavi pēcnācēji būs piedzīvotāji svešā zemē, un tos verdzinās un vārdzinās četri simti gadu;
7. Bet to tautu, kam viņi vergos, es sodīšu, sacīja Dievs, un pēc tam tie aizies un kalpos man šinī vietā.
8. Un viņš tam deva apgraizīšanas derību; tad Ābrahāms dzemdināja īzāku un to apgraizīja astotajā dienā, un īzāks Jēkabu, un Jēkabs divpadsmit ciltstēvus.
9. Ciltstēvi apskauda Jāzepu un pārdeva to uz Ēģipti; bet Dievs bija ar viņu
10. Un to izglāba no visām viņa bēdām un deva viņam žēlastību un gudrību faraona, Ēģiptes ķēniņa, priekšā, un tas viņu iecēla par Ēģiptes zemes un visa sava nama pārvaldnieku.
11. Bet nāca bads un lielas bēdas pār visu Ēģipti un Kānaānu, un mūsu tēvi neatrada pārtikas.
12. Jēkabs dzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, izsūtīja mūsu tēvus pirmoreiz.
13. Bet otrreiz Jāzeps atklāja sevi brāļiem, un Jāzepa radi faraonam kļuva zināmi.
14. Tad Jāzeps lika ataicināt savu tēvu Jēkabu un visus savus radus, septiņdesmit piecas dvēseles.
15. Jēkabs aizgāja uz Ēģipti, viņš un mūsu tēvi nomira,
16. Un tika pārvesti uz Sichemu un guldīti kapā, ko Ābrahāms, sudrabā maksādams, bija nopircis no Emmora bērniem Sichemā.
17. Bet kad tuvojās apsolījuma laiks, ko Dievs Ābrahāmam bija devis, tad tauta Ēģiptē auga un vairojās,
18. Tiekāms Ēģiptē sāka valdīt cits ķēniņš, kas par Jāzepu neko nezināja.
19. Tas mūsu tautu pievīla un mūsu tēviem darīja ļaunu, tā ka viņiem savi zīdaiņi bija jāizliek, lai tie nepaliktu dzīvi.
20. Tanī laikā Mozus piedzima un bija Dievam patīkams; un trīs mēnešus viņš auga sava tēva namā;
21. Un kad tas bija izlikts, faraona meita to pieņēma un audzināja sev pašai par dēlu.
22. Mozu mācīja visās ēģiptiešu gudrī-bās, viņš bija varens vārdos un darbos.
23. Kad viņš bija četrdesmit gadus vecs, viņam ienāca prātā apmeklēt savus brāļus, Israēla bērnus.
24. Un redzēdams kādu netaisni ciešam, viņš aizstāvēja un atrieba to, kam pāri darīja, nosizdams ēģiptieti.
25. Viņš domāja, ka viņa brāļi sapratīs, ka Dievs ar viņa roku tos izglābj; bet viņi to nesaprata.
26. Nākošajā dienā viņš pie tiem pienāca, kad tie ķildojās, un tos skubināja uz mieru, sacīgams: Vīri, jūs esat brāļi kāpēc jūs viens otram darāt pāri?
27. Bet tas, kas savam tuvākam darīja pāri, viņu atgrūda, sacīdams: Kas tevi iecēlis mums par valdnieku un tiesnesi?
28. Vai tu mani arī gribi nonāvēt, tāpat kā tu vakar nonāvēji ēģiptieti?
29. Šo vārdu dēļ Mozus bēga un piemita Midiana zemē, tur viņš dzem-dināja divi dēlus.
30. Kad četrdesmit gadu bija pagājis, Sinaja kalna tuksnesī viņam parādījās eņģelis degoša ērkšķu krūma liesmā.
31. To redzēdams, Mozus brīnījās par šo parādību; un kad viņš piegāja to aplūkot, tā Kunga balss atskanēja:
32. Es esmu tavu tēvu Dievs, Ābra-hāma, īzāka un Jēkaba Dievs. Mozus izbijās un neuzdrošinājās to uzlūkot.
33. Bet tas Kungs viņam sacīja: Noauj kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme!
34. Es tiešām esmu redzējis savu ļaužu grūtības Ēģiptē, es esmu dzirdējis viņu nopūtas un nolaidies, lai tos glābtu; tagad nāc, es tevi sūtīšu uz Ēģipti.
35. Šo Mozu, ko tie aizliedza, sacīdami: Kas tevi iecēlis par valdnieku un soģi, Dievs ir sūtījis kā vadom un atbrīvotāju ar eņģeļa roku, kas viņam bija parādījies ērkšķu krūmā.
36. Tas viņus izveda, darīdams brīnumus un zīmes Ēģiptē, Sarkanajā jūpa un tuksnesī četrdesmit gadus.
37. Šis ir tas Mozus, kas Israēla bērniem sacījis: Dievs jums no jūsu brāļu vidus cels pravieti, tāpat kā mani.
38. Viņš bija draudzes vidū tuksnesī ar eņģeli, kas uz viņu runāja Sinaja kalnā, un bija ar mūsu tēviem, un saņēma dzīvus vārdus, lai dotu tos mums.
39. Tam mūsu tēvi negribēja paklausīt, bet viņu atstūma un savās sirdīs atgriezās Ēģiptē,
40. Sacīdami Aronam: Darini mums dievus, lai tie mūs vada; jo mēs nezinām, kas noticis šim Mozum, kurš mūs izveda no Ēģiptes.
41. Un viņi darināja tanīs dienās teļu, nesa elkam upupus un priecājās par savu roku darbu.
42. Bet Dievs novērsās un nodeva tos kalpot debess pulkiem, kā rakstīts praviešu grāmatā: Vai tu, Israēla nams, šinīs četrdesmit gados tuksnesi man esi atnesis dzīvnieku un citus upurus?
43. Jūs esat nesuši Molocha telti un sava dieva Romfana zvaigzni, attēlus, ko jūs esat darinājuši, lai viņus pielūgtu; un es jūs pārcelšu viņpus Bābeles.
44. Mūsu tēviem bija tuksnesī liecības telts, kā tas, kas ar Mozu runājis, bija pavēlējis, lai viņš to celtu pēc redzētā parauga.
45. To pārņēmuši, mūsu tēvi ar Jozuu ari ienesa to pagānu zemē, ko Dievs izdzina mūsu tēvu acu priekšā līdz Dāvida dienām;
46. Tas iemantoja Dieva žēlastību un lūdza, kaut viņš atļautu viņam gādāt svētnīcu Jēkaba Dievam.
47. Salamans uzcēla viņam namu.
48. Bet Visaugstākais nedzīvo rokām darinātos namos, kā pravietis saka:
49. Debess ir mans goda krēsls, un zeme manu kāju pamesls; kādu namu jūs man uztaisīsit, saka tas Kungs, vai kur ir mana dusas vieta?
50. Vai mana roka nav to visu darinājusi?
51. Jūs, stūrgalvji, ar nešķīstām sirdīm un nedzirdīgām ausīm, jūs vienmēr pretojaties Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā ari jūs.
52. Kupu no praviešiem jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nonāvējuši tos, kas iepriekš sludinājusi Taisnā nākšanu, kūja nodevēji un slepkavas jūs tagad esat kļuvuši,
53. Jūs, kas bauslību no eņģeļu rokām esat dabūjuši un neesat sargājuši.“
54. Šie vārdi iedzēla viņiem sirdī, un viņi grieza zobus pret to.
55. Bet viņš, Svēta Gara pilns, skatījās uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas
56. Un sacīja: „Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.“
57. Bet tie, skaļā balsī brēkdami, aizsedza savas ausis un visi kopā viņam uzbruka
58. Un, izgrūduši no pilsētas ārā, nomētāja akmeņiem. Un liecinieki savas drēbes nolika pie kāda jaunekļa kājām, kam vārdā bija Sauls.
59. Tie nomētāja akmeņiem Stefanu, kas sauca un sacīja: „Kungs Jēzu, pieņem manu garu.“
60. Un, ceļos nometies, viņš sauca skaļā balsī: „Kungs, nepielīdzini tiem šo grēku!“ To sacījis, viņš aizmiga.