Apustuļu darbi 7 NLB

1. Tad augstais priesteris vaicāja: “Vai tas tā ir?”

2. Un viņš atbildēja: “Brāļi un tēvi, klausieties! Godības Dievs parādījās mūsu tēvam Ābrahāmam, kad viņš, pirms apmetās uz dzīvi Hārānā, vēl bija Mezopotāmijā,

3. un sacīja viņam: izej no savas zemes un pamet savus tuviniekus, un dodies uz zemi, kuru es tev rādīšu. –

4. Tad viņš izgāja no kaldiešu zemes un apmetās Hārānā, bet, kad nomira viņa tēvs, Dievs no turienes pārcēla viņu uz dzīvi šajā zemē, kur jūs dzīvojat tagad.

5. Dievs nedeva tam mantojumā ne pēdas šīs zemes, bet apsolīja to dot īpašumā viņam un viņa pēcnācējiem, lai gan bērnu viņam nebija.

6. Dievs sacīja tā: tavi pēcnācēji dzīvos svešā zemē, viņus paverdzinās un vārdzinās četri simti gadu.

7. Un tautu, kurai viņi vergos, es tiesāšu, sacīja Dievs; un pēc tam viņi no turienes izies un kalpos man šajā vietā. –

8. Dievs deva viņam apgraizīšanas derību, un viņš dzemdināja Īzaku un apgraizīja viņu astotajā dienā, un Īzaks dzemdināja Jēkabu un Jēkabs – divpadsmit patriarhus.

9. Un patriarhi greizsirdībā pret Jāzepu pārdeva viņu uz Ēģipti. Bet Dievs bija ar viņu

10. un izglāba viņu no visām grūtībām, un deva viņam žēlastību un gudrību faraona, Ēģiptes valdnieka, priekšā. Tas iecēla viņu par pārvaldnieku pār Ēģipti un visu savu namu.

11. Tad pār visu Ēģipti un Kanaānu nāca bads un liels posts, un mūsu tēvi nevarēja atrast pārtiku.

12. Bet Jēkabs, izdzirdējis, ka Ēģiptē ir labība, aizsūtīja turp mūsu tēvus pirmoreiz.

13. Bet otrajā reizē Jāzeps atklāja sevi saviem brāļiem, un faraonam kļuva zināma Jāzepa cilts.

14. Nosūtījis tos atpakaļ, Jāzeps aicināja Jēkabu un visu radu saimi, skaitā septiņdesmit piecas dvēseles.

15. Tad Jēkabs aizgāja uz Ēģipti un nomira, viņš un mūsu tēvi,

16. un viņus pārveda uz Šehemu un guldīja kapenē, ko Ābrahāms par sudrabu bija nopircis no Hamora dēliem Šehemā.

17. Tuvojās laiks, kad Dievam vajadzēja piepildīt Ābrahāmam doto solījumu, un tauta auga un vairojās Ēģiptē,

18. taču Ēģiptē cēlās cits ķēniņš, kas Jāzepu nepazina.

19. Viņš izgudroja viltību pret mūsu tautu, lai darītu ļaunu mūsu tēviem, un spieda viņus izlikt savus jaundzimušos, ka tie nevarētu izdzīvot.

20. Tajā laikā piedzima Mozus, un viņš bija tīkams Dievam. Trīs mēnešus viņu zīdīja tēva mājās.

21. Kad viņš tika izlikts, viņu pieņēma faraona meita un uzaudzināja sev par dēlu.

22. Un Mozu uzaudzināja visā ēģiptiešu gudrībā, un viņš bija varens savos vārdos un darbos.

23. Kad Mozum bija četrdesmit gadu, viņam sirdī radās doma apraudzīt savus brāļus, Israēla dēlus.

24. Un, redzēdams vienu, kam dara netaisnību, viņš to aizstāvēja un atriebās par pārestību, nosizdams ēģiptieti.

25. Viņš domāja, ka viņa brāļi sapratīs, ka Dievs caur viņa roku tos izglābs, bet viņi nesaprata.

26. Un nākamajā dienā viņš parādījās, kad divi no tiem kāvās, un mēģināja tos samierināt, uzrunādams: vīri, jūs taču esat brāļi. Kādēļ jūs viens otram darāt ļaunu?

27. Bet tas, kurš bija darījis pāri savam tuvākajam, atgrūda viņu un sacīja: kas tevi ir iecēlis mums par valdnieku un tiesnesi?

28. Vai arī mani gribi nosist tāpat kā to ēģiptieti vakar?

29. Kad Mozus to dzirdēja, viņš aizbēga un kā svešinieks dzīvoja Midjānas zemē, un tur dzemdināja divus dēlus.

30. Pēc četrdesmit gadiem Sīnaja kalna tuksnesī viņam parādījās eņģelis degoša ērkšķu krūma liesmā.

31. To ieraudzījis, Mozus izbrīnījās par šo parādību, bet, kad viņš tuvojās, lai to tuvāk aplūkotu, atskanēja Kunga balss:

32. es esmu tavu tēvu Dievs, Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba Dievs. – Drebēdams bailēs, Mozus neuzdrošinājās to uzlūkot.

33. Bet Kungs viņam sacīja: noauj sandales no savām kājām, jo vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme.

34. Es esmu redzējis savas tautas ciešanas Ēģiptē un esmu dzirdējis viņu vaidus, un esmu atnācis, lai viņus atbrīvotu. Un nu ej, es sūtu tevi uz Ēģipti. –

35. Šo Mozu tie noliedza, sacīdami: kas tevi ir iecēlis par valdnieku un tiesnesi? Bet Dievs ar tā eņģeļa roku, kas Mozum bija parādījies ērkšķu krūmā, ir sūtījis viņu par valdnieku un atbrīvotāju.

36. Viņš tos izveda no Ēģiptes un rādīja brīnumus un zīmes Ēģiptes zemē un Sarkanajā jūrā, un tuksnesī četrdesmit gadus.

37. Šis ir tas Mozus, kas Israēla dēliem sacīja: Dievs iecels jums Pravieti, tādu kā es, no jūsu brāļu vidus – tam paklausiet!

38. Šis ir tas Mozus, kas bija tuksnesī draudzes vidū. Viņš bija kopā ar mūsu tēviem un ar eņģeli, kas runāja ar viņu Sīnaja kalnā, un viņš saņēma dzīvu vēsti, lai to tālāk nodotu mums.

39. Viņam mūsu tēvi negribēja paklausīt, tie atgrūda viņu un savās sirdīs atgriezās Ēģiptē,

40. sacīdami Āronam: taisi mums dievus, kas mums ietu pa priekšu, jo par šo Mozu, kas mūs ir izvedis no Ēģiptes zemes, mēs nezinām, kas ar viņu ir noticis. –

41. Tajās dienās viņi darināja teļu un pienesa upurus šim elku tēlam, un priecājās par savu roku darbu.

42. Un Dievs novērsās no viņiem un nodeva tos kalpot debesu pulkiem, kā ir rakstīts praviešu grāmatā: Israēla nams, vai tad jūs man četrdesmit gadus tuksnesī pienesāt kaujamus un citus upurus?

43. Jūs esat pieņēmuši Moleha telti un sava dieva Raifana zvaigzni, elku tēlus, ko jūs esat darinājuši, lai tos pielūgtu, un tādēļ es jūs izraidīšu viņpus Bābeles. –

44. Mūsu tēviem tuksnesī bija liecības telts, kas darināta, kā Dievs Mozum bija pavēlējis, pēc parauga, ko viņš bija redzējis.

45. Mūsu tēvi kopā ar Jozuu mantoja to un veda sev līdzi uz to tautu zemēm, kuras Dievs bija padzinis, mūsu tēviem tur ieejot, līdz Dāvida dienām;

46. tur viņš atrada žēlastību Dieva acīs un lūdza dot pastāvīgu vietu Jēkaba Dieva namam.

47. Tad Sālamans uzcēla viņam namu.

48. Bet Visuaugstais nemīt rokām darinātos namos. Kā saka pravietis:

49. debesis man tronis, bet zeme mans kājsols; kādu namu jūs celsiet man, saka Kungs, vai kur man ir atdusas vieta?

50. Vai mana roka to visu nav darinājusi? –

51. Jūs, stūrgalvīgie, ar pagānu sirdīm un ausīm, jūs vienmēr esat pretojušies Svētajam Garam, kā jūsu tēvi, tā arī jūs.

52. Vai ir kāds pravietis, ko jūsu tēvi nav vajājuši? Viņi nokāva tos, kas jau izsenis vēstīja par Taisnā nākšanu, bet viņa nodevēji un slepkavas esat jūs.

53. Jūs, kas eņģeļu atnesto likumu esat saņēmuši un neesat turējuši.”

54. Viņi to dzirdēja, un tas tā dzēla sirdī, ka tie grieza zobus uz viņu.

55. Bet viņš, Svētā Gara pilns, pacēla acis uz debesīm un redzēja Dieva godību un Jēzu stāvam pie Dieva labās rokas,

56. un viņš sacīja: “Redzi, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.”

57. Bet viņi, ausis aizspieduši un skaļi kliegdami, visi reizē metās viņam virsū.

58. Un, izdzinuši ārpus pilsētas, tie viņu nomētāja akmeņiem. Liecinieki atstāja savas drēbes pie kājām kādam jauneklim, vārdā Sauls.

59. Viņi Stefanu nomētāja akmeņiem, bet viņš, Dievu piesaukdams, lūdza: “Kungs Jēzu, pieņem manu garu.”

60. Un, nokritis ceļos, viņš skaļā balsī iekliedzās: “Kungs, nesodi viņus par šo grēku.” To pateicis, viņš aizmiga.