Apustuļu darbi 8 LG8

1. Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam; un tanī dienā liela vajāšana cēlās pret draudzi, kas bija Jeruzālemē. Un visi izklīda pa Jūdu zemes un Samarijas tiesām, tik ne apustuļi.

2. Un dievbijīgi vīri Stefanu apglabāja un viņu gauži apraudāja.

3. Bet Sauls draudzi postīja un gāja pa namiem, satverdams gan vīrus, gan sievas, un tos nodeva cietumā.

4. Tad nu izklīdinātie apkārt staigāja, Vārdu pasludinādami.

5. Un Filips uz vienu Samarijas pilsētu nogājis, tiem Kristu pasludināja.

6. Un ļaudis vienprātīgi klausījās uz to, ko Filips runāja, dzirdēdami un redzēdami zīmes, ko viņš darīja;

7. Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, ar stipru balsi brēkdami, un daudzi paralizēti un tizli tapa dziedināti.

8. Un liela līksmība cēlās tai pilsētā.

9. Un pilsētā bija kāds vīrs, ar vārdu Sīmanis, kurš iepriekš nodarbojās ar buršanu un Samarijas ļaudis iztrūcināja sacīdams, ka esot liels vīrs;

10. Tam visi klausīja, tā mazi kā lieli sacīdami: “Šis ir tas lielais Dieva spēks.”

11. Bet tie tāpēc tam klausīja, ka tas jau sen ar burvību tos bija apstulbojis.

12. Kad tie nu Filipam ticēja, kas tiem pasludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu, tad tie tapa kristīti, tā vīri kā sievas.

13. Un Sīmanis pats arīdzan ticēja, un kristīts pastāvīgi turējās pie Filipa, un redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš iztrūkās.

14. Bet apustuļi Jeruzālemē dzirdēdami, ka Samarija Dieva vārdu bija pieņēmusi, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni.

15. Šie nonākuši par tiem lūdza Dievu, ka tie dabūtu Svēto Garu.

16. Jo tas vēl uz nevienu no tiem nebija nācis, bet tie bija tikai kristīti uz Tā Kunga Jēzus vārdu.

17. Tad viņi rokas tiem uzlika, un tie dabūja Svēto Garu.

18. Bet Sīmanis redzēdams, ka caur apustuļu roku uzlikšanu Svētais Gars top dots, tiem dāvāja naudu,

19. Sacīdams: “Dodiet man arīdzan to spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.”

20. Bet Pēteris uz to sacīja: “Ka tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu par naudu pirkt.

21. Tev nav daļas nedz mantošanas pie šā vārda, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā.

22. Tāpēc atgriezies no šā sava ļaunuma un lūdz Dievu, varbūt tavas sirds nodoms tev tiks piedots;

23. Jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnībā saistītu.”

24. Bet Sīmanis atbildēja un sacīja: “Lūdziet jūs par mani To Kungu, lai uz mani nenāk, ko jūs esat runājuši.”

25. Tad nu Tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un pasludināja evaņģēliju daudz Samarijas miestos.

26. Un Tā Kunga eņģelis uz Filipu runāja sacīdams: “Celies un ej uz dienvidu pusi uz ceļu, kas no Jeruzālemes iet uz Gazu, kur daudz nestaigā.”

27. Un cēlies viņš nogāja. Un redzi, kāds etiopiešu vīrs, Etiopijas zemes ķēniņienes Kandakes galminieks un lielskungs, kas bija pār visām viņas mantām, tas bija nācis uz Jeruzālemi, Dievu pielūgt.

28. Un atpakaļ uz ceļu devies viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju.

29. Un Gars uz Filipu sacīja: “Ej klāt un turies pie šiem ratiem.”

30. Un piesteidzies Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: “Vai tu arī saproti, ko tu lasi?”

31. Bet tas sacīja: “Kā lai to varu, kad neviens mani nemāca?” Un viņš lūdza Filipu, lai tas uzkāptu un pie tā piesēstos.

32. Un rakstu gabals, ko tas lasīja, bija šis: “Viņš ir tā kā avs pie kaušanas vests un itin kā jērs apklusis sava cirpēja priekšā, tāpat Viņš Savu muti neatdara.

33. Iekš Viņa pazemošanās Viņa sodība ir atņemta; kas izteiks Viņa dzimumu? Jo Viņa dzīvība top aizrauta no zemes.”

34. Un galminieks atbildēja un uz Filipu sacīja: “Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Vai par sevi pašu, jeb vai par citu kādu?”

35. Un Filips savu muti atdarīja un no šī raksta iesākdams viņam pasludināja evaņģēliju no Jēzus.

36. Un ceļu braukdami tie nāca pie kāda ūdens, un galminieks sacīja: “Redz, še ūdens! Kas stāv pretī, ka topu kristīts?”

37. Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un viņš atbildēja un sacīja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.”

38. Un viņš pavēlēja, ratus pieturēt, un abi divi nokāpa ūdenī, tā Filips kā galminieks, un viņš to kristīja.

39. Un kad tie no ūdens bija izkāpuši, Dieva Gars Filipu aizrāva, un galminieks viņu vairs neredzēja; bet viņš līksms brauca savu ceļu.

40. Bet Filips atradās Azdotā; un visas pilsētas pārstaigādams, viņš evaņģēliju sludināja, kamēr nāca uz Cezareju.