Apustuļu darbi 8 NLB

1. Bet Saulam Stefana nogalināšana bija pa prātam. Tajā dienā sākās lielas vajāšanas pret draudzi Jeruzālemē, un visi, izņemot apustuļus, izklīda pa Jūdejas un Samarijas zemēm.

2. Stefanu apglabāja dievbijīgi vīri un viņu gauži apraudāja.

3. Bet Sauls postīja draudzi, gāja pa mājām, rāva no tām ārā vīrus un sievas un meta cietumā.

4. Bet izklīdinātie, staigādami apkārt, sludināja vārdu.

5. Filips, nogājis uz Samarijas pilsētu, vēstīja tur par Kristu.

6. Ļaužu pūlis lielā vienprātībā uztvēra Filipa sacīto, tie klausījās un redzēja zīmes, ko viņš darīja.

7. Jo no daudziem izgāja nešķīsti gari, kliegdami skaļā balsī, un daudzi paralizēti un kropli tika dziedināti.

8. Un liels prieks bija tajā pilsētā.

9. Bet kāds vīrs, vārdā Sīmanis, šajā pilsētā jau agrāk bija nodarbojies ar buršanu, radīdams izbrīnu Samarijas tautā, viņš sacīja, ka esot liels vīrs.

10. Un visi, no maza līdz lielam, viņā klausījās, sacīdami: “Šis ir tas lielais Dieva spēks.”

11. Ļaudis viņam bija pieķērušies, tādēļ ka viņš jau ilgāku laiku tos bija apstulbinājis ar savu buršanu.

12. Bet, kad tie ticēja Filipa sludinātajam evaņģēlijam par Dieva valstību un par Jēzus Kristus vārdu, viņi tika kristīti – gan vīri, gan sievas.

13. Tad arī Sīmanis pats sāka ticēt un nokristīts pastāvīgi turējās pie Filipa un bija ļoti pārsteigts, redzot notiekam zīmes un lielus brīnumus.

14. Bet, kad apustuļi Jeruzālemē dzirdēja, ka Samarija ir pieņēmusi Dieva vārdu, tie nosūtīja pie viņiem Pēteri un Jāni,

15. kuri nogājuši lūdza Dievu par viņiem, lai viņi saņemtu Svēto Garu,

16. jo ne pār vienu no viņiem tas vēl nebija nācis; viņi bija tikai kristīti Kunga Jēzus vārdā.

17. Tad tie uzlika viņiem rokas, un viņi saņēma Svēto Garu.

18. Sīmanis, redzēdams, ka Gars tiek dots ar apustuļu roku uzlikšanu, piedāvāja viņiem naudu

19. un teica: “Dodiet arī man šo spēju, lai ikviens, kam es uzlieku rokas, saņemtu Svēto Garu.”

20. Bet Pēteris viņam sacīja: “Lai tava nauda iet pazušanā līdz ar tevi, jo tu iedomājies Dieva dāvanu iegūt par naudu.

21. Nav tev daļas, ne tiesību pie šī vārda, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā.

22. Atgriezies no sava ļaunuma un lūdz Kungu, varbūt tev tiks piedota tavas sirds iedoma.

23. Jo es redzu tevi, žults rūgtuma pilnu un nelietības saistītu.”

24. Bet Sīmanis sacīja: “Lūdziet jūs par mani Kungu, lai pār mani nenāk nekas no tā, ko jūs teicāt.”

25. Kad Pēteris un Jānis bija apliecinājuši un mācījuši Kunga vārdu, viņi devās atpakaļ uz Jeruzālemi, sludinādami evaņģēliju daudzos Samarijas ciemos.

26. Bet Kunga eņģelis uzrunāja Filipu, sacīdams: “Celies un ej uz dienvidiem pa ceļu, kas ved no Jeruzālemes uz Gazu; tur ir tuksnesis.”

27. Viņš cēlās un gāja. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, etiopietis, Etiopijas ķēniņienes Kandakes varens augstmanis, viņas mantnīcas pārzinis, kas bija nācis uz Jeruzālemi pielūgt Dievu.

28. Nu viņš bija atceļā un sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju.

29. Tad Gars sacīja Filipam: “Ej klāt un turies līdzi šiem ratiem.”

30. Pieskrējis klāt, Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un jautāja: “Vai tu arī saproti, ko tu lasi?”

31. Tas atbildēja: “Kā gan es to varētu, ja neviens man nepaskaidro?” – un viņš uzaicināja Filipu iekāpt un apsēsties sev līdzās.

32. Bet vieta, ko viņš Rakstos lasīja, bija šī: viņš ir kā avs, ko ved uz kaušanu, kā jērs cirpēja priekšā kluss, un viņš neatver savu muti.

33. Viņa pazemošanas dēļ taisnīga tiesa viņam likta. Kas izskaidros viņa paaudzi? Jo viņa dzīvība tiek paņemta prom no zemes. –

34. Ķēniņienes augstmanis Filipam jautāja: “Saki, lūdzams, par ko pravietis te runā? Par sevi vai par kādu citu?”

35. Tad Filips, ar šo Rakstu vietu sākdams, pasludināja viņam evaņģēliju par Jēzu.

36. Turpinot braukt pa ceļu, tie nonāca pie ūdens, un augstmanis sacīja: “Redz, kur ūdens! Kas gan kavē mani, lai es tiktu kristīts?”

37. Filips viņam atbildēja: “Ja tu no visas sirds tici, tad var.” Tas teica: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.”

38. Tad viņš lika apturēt ratus, un viņi abi, Filips un augstmanis, iekāpa ūdenī, un Filips viņu kristīja.

39. Kad viņi iznāca no ūdens, Kunga Gars aizrāva Filipu prom, un augstmanis viņu vairs neredzēja. Viņš līksms turpināja savu ceļu.

40. Bet Filips, nokļuvis Azotā, gāja pa visām pilsētām un sludināja evaņģēliju, līdz kamēr nonāca Cēzarejā.