Apustuļu darbi 9 LG8

1. Bet Sauls vēl draudus un nāvi šņākdams pret Tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera

2. Un lūdza no tā vēstules Jūdu draudzēm Damaskā, ja viņš kādus no šīs ticības atrastu, vai vīrus vai sievas, ka viņš tos saistītus vestu uz Jeruzālemi.

3. Un viņam ejot notikās, ka viņš tuvu pie Damaskus nāca, un tur gaisma no debess viņu piepeši apspīdēja;

4. Un viņš krita pie zemes un dzirdēja balsi uz viņu tā sakām: “Saul, Saul, ko tu Mani vajā? ”

5. Un viņš sacīja: “Kungs, kas Tu esi?” Tas Kungs sacīja: “Es esmu Jēzus, ko tu vajā. Tev grūti nāksies pret dzeloni spārdīt.”

6. Un tas sacīja trīcēdams un iztrūcies: “Kungs, ko Tu gribi, lai daru?” Tas Kungs uz to sacīja: “Celies un ej pilsētā, un tev sacīs, ko tev būs darīt.”

7. Bet vīri, kas bija viņa ceļabiedri, stāvēja iztrūkušies, balsi gan dzirdēdami, bet neviena neredzēdami

8. Bet Sauls cēlās no zemes un savas acis paceldams neredzēja neviena. Un tie to pie rokas vezdami ieveda Damaskā.

9. Un trīs dienas tas nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra.

10. Bet bija kāds māceklis Damaskā, ar vārdu Ananija, un Tas Kungs caur parādīšanu uz to sacīja: “Ananija!” Un tas sacīja: “Redzi, še es esmu, Kungs.”

11. Un Tas Kungs uz to sacīja: “Celies un ej uz ielu, kas top saukta Taisnā, un meklē Jūdas namā Tarsieti, kam vārds Sauls; jo, redzi, tas Dievu lūdz;

12. Un tas caur parādīšanu ir redzējis vīru, ar vārdu Ananija, ieejam un tam roku uzliekam, lai tas atkal top redzīgs.”

13. Bet Ananija atbildēja: “Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik ļaunuma tas darījis Taviem svētiem Jeruzālemē;

14. Un šeitan tam ir vara no augstiem priesteriem, visus saistīt, kas Tavu Vārdu piesauc.”

15. Bet Tas Kungs uz to sacīja: “Ej, jo šis Man ir izredzēts ierocis, Manu Vārdu nest pagānu un ķēniņu un Israēla bērnu priekšā.

16. Jo Es tam rādīšu, cik daudz tam Mana Vārda dēļ jācieš.”

17. Un Ananija nogāja un nāca tanī namā un tam rokas uzlika sacīdams: “Saul, brāli, Tas Kungs mani sūtījis, (Jēzus, kas tev uz ceļa, kur tu esi nācis, ir parādījies), lai tu atkal topi redzīgs un piepildīts ar Svēto Garu.”

18. Un tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, un viņš tapa tūdaļ redzīgs, un uzcēlies tapa kristīts,

19. Un barību ņēmis viņš atspirga. Un Sauls bija kādas dienas pie mācekļiem iekš Damaskas.

20. Un tūdaļ tas sludināja sinagogās par Jēzu, ka Viņš ir Dieva Dēls.

21. Bet visi, kas to dzirdēja, iztrūkās un sacīja: “Vai šis nav tos postījis, kas Jeruzālemē šo Vārdu piesauca? Vai tas nav tāpēc šurp nācis, ka viņus vestu saistītus pie augstiem priesteriem?”

22. Bet Sauls palika jo dienas jo spēcīgs un iztrūcināja Jūdu ļaudis, kas Damaskā dzīvoja, un pierādīja, ka Jēzus ir Kristus.

23. Un kad jau kāds laiks bija pagājis, tad tie Jūdu ļaudis sarunājās viņu nokaut.

24. Bet viņu nodoms Saulam tapa zināms; un tie vārtus sargāja caurām dienām un naktīm, ka viņu varētu nokaut.

25. Bet mācekļi viņu ņēma naktī un kurvī pār mūri nolaida zemē.

26. Un uz Jeruzālemi nācis Sauls raudzīja mācekļiem piebiedroties; bet visi no tā bijās, neticēdami, viņu esam mācekli.

27. Bet Barnaba viņu ņēma un veda pie apustuļiem un tiem teica, kā viņš uz ceļa To Kungu redzējis, un ka Tas ar viņu runājis, un kā viņš Damaskū ar drošību runājis Jēzus vārdā.

28. Un viņš pie tiem bija Jeruzālemē, ieiedams un iziedams un droši sludinādams Tā Kunga Jēzus vārdā.

29. Un viņš runāja arīdzan, un strīdējās ar Grieķiem; bet tie glūnēja viņu nokaut.

30. Bet brāļi, to nomanīdami, viņu pavadīja uz Cezareju un viņu sūtīja uz Tarsu.

31. Tad nu draudzei pa visu Jūdeju un Galileju un Samariju bija miers, un tā auga un staigāja iekš Tā Kunga bijāšanas un vairojās caur Svētā Gara iepriecināšanu.

32. Un notikās, ka Pēteris visur pārstaigājot arī nonāca pie svētiem, kas Liddā dzīvoja.

33. Un tur tas atrada vienu cilvēku, ar vārdu Eneas, astoņus gadus uz gultas gulošu, - šis bija paralizēts.

34. Un Pēteris uz to sacīja: “Enea, lai Jēzus Kristus, tevi dara veselu; celies un taisi pats sev gultu!” Un tas tūdaļ cēlās.

35. Un to visi redzēja, kas Liddā un Šaronā dzīvoja, un tie atgriezās pie Tā Kunga.

36. Un Joppē bija kāda mācekle, ar vārdu Tabita, tas ir tulkots: stirna; šī bija labu darbu darītāja un nabagu apdāvinātāja.

37. Un notikās tanīs dienās, ka viņa palika slima un nomira, un tie to mazgājuši nolika augšistabā.

38. Bet kad nu Lidda tuvu pie Joppes ir, tad mācekļi dzirdēdami, Pēteri tur esam, sūtīja divus vīrus pie tā, lūgdami, ka tas nekavētos, pie tiem noiet.

39. Un Pēteris cēlās un gāja tiem līdz. Un kad viņš bija atnācis, tad viņu uzveda augšistabā; un pie tās stāvēja visas atraitnes, raudādamas un rādīdamas svārkus un drēbes, ko Stirna, pie tiem būdama, bija taisījusi.

40. Un Pēteris, visus izdzinis, metās ceļos un Dievu lūdza, un pie mirušās atgriezdamies sacīja: “Tabita, celies augšā.” Un tā savas acis atvēra un Pēteri redzējusi cēlās sēdus.

41. Un viņš tai roku deva un to pacēla un, svētos un atraitnes aicinājis, viņu dzīvu tiem veda priekšā.

42. Un tas tapa zināms pa visu Joppi un daudzi ticēja uz To Kungu.

43. Un notikās, ka viņš daudz dienas Joppē palika pie viena ādmiņa, ar vārdu Sīmanis.