Apustuļu darbi 9 LTV1965
1. Bet Sauls, vēl draudus un nāvi šņākdams pret tā Kunga mācekļiem, gāja pie augstā priestera
2. Un lūdza no tā vēstules sinagogām Damaskā, lai, atradis kādus šīs mācības piekritējus, vīriešus vai sievietes, tos saistītus vestu uz Jeruzālemi.
3. Bet viņam ejot, notika, ka, tuvojoties Damaskai, piepeši viņu apspīdēja gaisma no debesīm,
4. Un, pie zemes nokritis, viņš dzirdēja balsi, kas viņam teica: „Saul, Saul, kāpēc tu mani vajā?“
5. Viņš jautāja: „Kas tu esi, Kungs?“ Bet viņš atbildēja: „Es esmu Jēzus, ko tu vajā;
6. Celies un ej pilsētā, un tev pateiks, kas tev jādara.“
7. Bet viņa ceļa biedri stāvēja kā mēmi, balsi gan dzirdēdami, bet nevienu neredzēdami.
8. Sauls piecēlās no zemes un, acis atvēris, neko neredzēja; un viņi to pie rokas ieveda Damaskā.
9. Trīs dienas viņš nevarēja redzēt un ne ēda, ne dzēra.
10. Damaskā bija kāds māceklis, vārdā Ananija, un tas Kungs parādībā viņu uzrunāja: „Ananija!“ Viņš atbildēja: „Še es esmu Kungs!“
11. Tas Kungs viņam sacīja: „Celies un ej uz tā saukto Taisno ielu un uzmeklē Jūdas namā tarsieti, vārdā Sauļu; viņš lūdz Dievu
12. Un parādībā ir redzējis vīru vārdā Ananiju ieejam un tam rokas uzliekam, lai tas atkal ķlūtu redzīgs.“
13. Bet Ananija atbildēja: „Kungs, es no daudziem esmu dzirdējis par šo vīru, cik daudz ļauna viņš darījis taviem svētajiem Jeruzālemē;
14. Un te viņam ir augsto priesteru pilnvara saistīt visus, kas piesauc tavu vārdu.“
15. Bet tas Kungs viņam sacīja: „Ej, jo viņš man ir izredzēts ierocis nest manu vārdu pagānu, ķēniņu un Israēla bērnu priekšā.
16. Jo es viņam rādīšu, cik daudz viņam mana vārda dēļ jācieš.“
17. Ananija aizgāja un nonāca tanī namā un, viņam rokas uzlicis, sacīja: „Brāli Saul, Kungs Jēzus, kas tev parā-dījies ceļā, pa kuru tu nāci, mani sūtījis, lai tu atkal kļūtu redzīgs un pilns Svēta Gara.“
18. Tūdaļ no viņa acīm nokrita kā zvīņas, viņš atkal redzēja un uzcēlies tika kristīts.
19. Un viņš ēda un atspirga. Viņš palika dažas dienas pie mācekļiem Da-maskā
20. Un tūdaļ sludināja par Jēzu sinagogās, ka tas ir Dieva dēls.
21. Bet visi, kas to dzirdēja, uztraucās un sacīja: „Vai viņš nav tas, kas Jeruzālemē vajājis tos, kas piesauca šo vārdu, un vai viņš nav tāpēc šurp nācis, lai tos saistītus vestu pie augstajiem priesteriem?“
22. Bet Sauls arvien vairāk iedegās un saviļņoja ļaudis, kas dzīvoja Damaskā, pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.
23. Kad labs laiks bija pagājis, jūdi nolēma viņu nonāvēt.
24. Bet viņu nodoms Saulam kļuva zināms. Viņi sargāja vārtus dienām un naktīm, lai viņu nonāvētu;
25. Bet mācekļi naktī viņu nolaida grozā pār mūri zemē.
26. Jeruzālemē nonācis, viņš raudzīja piebiedroties mācekļiem; bet visi no tā bijās neticēdami, ka viņš ir māceklis.
27. Bet Barnaba ņēma viņu savā aizsardzībā un veda pie apustuļiem un tiem stāstīja, kā viņš ceļā redzējis to Kungu un ka tas ar viņu runājis, un kā viņš Damaskā atklāti sludinājis Jēzus vārdā.
28. Un viņš bija pie tiem Jeruzālemē, nāca un gāja, droši sludinādams tā Kunga vārdā.
29. Viņš runāja ari un cīnījās ar hellēnistiem; bet tie meklēja viņu nonāvēt.
30. Brāp, to manīdami, viņu aizveda uz Cezareju un aizsūtīja uz Tarsu.
31. Tad draudzei visā Jūdejā, Galilejā un Samarijā bija miers, un tā auga un dzīvoja tā Kunga bijībā un pilnam baudīja Svētā Gara iepriecu.
32. Bet Pēteris, pārstaigādams visu apgabalu, nonāca arī pie svētajiem, kas dzīvoja Lidā.
33. Tur bija kāds cilvēks, vārdā Ainejs, kas astoņus gadus bija gulējis uz gultas; tas bija triekas ķerts.
34. Pēteris viņam sacīja: „Ainej, Jēzus Kristus tevi dziedina; celies un sakārto savu gultu!“ Un viņš tūdaļ cēlās.
35. Viņu redzēja visi Lidas un Saronas iedzīvotāji, un tie atgriezās pie tā Kunga.
36. Jopē bija kāda mācekle, vārdā Tabita, kas tulkojumā nozīmē Stirna; tā bija labdare un nabagu apdāvinātāja.
37. Tanīs dienās viņa saslima un nomira; un viņi to nomazgājuši nolika augšistabā.
38. Bet tā kā Lida ir tuvu pie Jopes, tad mācekļi, dzirdēdami, ka Pēteris turēšot, sūtīja pie tā divi vīrus ar lūgumu, lai tas nekavētos atnākt pie viņiem.
39. Pēteris cēlās un gāja tiem līdz; kad viņš bija atnācis, viņu uzveda augšistabā, un visas atraitnes viņu apstāja, raudādamas un rādīdamas svārkus un drēbes, ko Stirna, pie tiem būdama, bija darinājusi.
40. Pēteris, izraidījis visus ārā, metās ceļos un lūdza Dievu un, pret mirušo pagriezies, sarija: „Tabita, celies augšā!“ Viņa atvēra savas acis un, Pēteri ieraudzījusi, piecēlās sēdus.
41. Viņš tai sniedza roku un to piecēla; un, atsaucis svētos un atraitnes, viņu dzīvu veda tiem priekšā.
42. Tas kļuva zināms visā Jopē, un daudzi ticēja tam Kungam.
43. Viņš labu laiku palika Jopē pie kāda ādmiņa Sīmaņa.