Amos 7 NLB
1. Tā man parādīja Kungs Dievs, redzi: viņš radīja siseņus, kad sāka dīgt atāls, un, redzi, tas bija atāls pēc ķēniņa pļaujas.
2. Un, kad no zemes bija noēsta visa zāle, es teicu: “Kungs Dievs, jel piedod, kā lai izdzīvo Jēkabs, jo viņš ir mazs!”
3. Un Kungs par viņu apžēlojās. “Tā nebūs!” teica Kungs.
4. Tā man parādīja Kungs Dievs, redzi: Kungs Dievs sauca uz uguns tiesu, un tā aprija plašās dzīles un rija zemi.
5. Un es teicu: “Kungs Dievs, mitējies jel, kā lai izdzīvo Jēkabs, jo viņš ir mazs!”
6. Un Kungs par viņu apžēlojās. “Arī tā nebūs!” teica Kungs Dievs.
7. Tā viņš man parādīja, redzi: Kungs nostājies taisni pār mūri, un rokā tam svina svērtenis,
8. un Kungs man teica: “Ko tu redzi, Amoss?” Un es teicu: “Svina svērteni!” Un Kungs teica: “Redzi, es lieku svina svērteni pa vidu savai tautai, Israēlam, vairs nekad es nebūšu pie tiem!
Amacjāhu apsūdz Amosu un saņem Dieva spriedumu9. Tad Īzaka pakalni pārvērtīsies par izpostījumu un Israēla svētvietas kļūs par drupām, un es celšos ar zobenu pret Jārobāma namu!”
10. Tad Bēteles priesteris Amacjāhu sūtīja pie Israēla ķēniņa Jārobāma un lika teikt: “Israēla namā pret tevi ir sazvērējies Amoss, zeme nepanes to, ko viņš saka,
11. jo Amoss ir teicis: no zobena Jārobāms mirs, un Israēls aizies trimdā no savas zemes!”
12. Un Amacjāhu sacīja Amosam: “Redzētāj, ej un bēdz uz Jūdas zemi, ēd tur savu maizi un pravieto tur!
13. Bētelē vairs nepravieto nekad, jo tā ir ķēniņa svētnīca, tur ir valsts sēdeklis!”
14. Tad Amoss atbildēja Amacjāhu: “Es neesmu pravietis, nedz pravieša dēls, bet gan zemnieks, kas kopj mežavīģes.
15. Kungs mani paņēma, kad es kopu savas avis, un Kungs man teica: “Ej, pravieto manai tautai Israēlam!”
16. Un tagad klausies Kunga vārdu tu, kas saki: “Nepravieto par Israēlu un nerunā daudz par Īzaka namu!”
17. Tādēļ tā saka Kungs: “Tava sieva pilsētā maukos, tavi dēli un meitas no zobena kritīs, tavu zemi ar mērauklu dalīs, un tu pats mirsi uz nešķīstas zemes, un Israēls aizies trimdā no savas zemes!””