Daniēls 10 LTV1965
1. Persieša ķēniņa Ķīra trešajā valdīšanas gadā Daniēlam, kuru sauca ari par Beltsacaru, atklājās kāds tā Kunga vārds, kas bija saistīts ar atklāsmi; šis vārds līdz ar atklāsmi ir uzdcības cienīgs un zīmējas uz lielām bēdām; viņš tomēr piegrieza atklāsmei lielu vērību un visai uzmanīgi novēroja pašu parādību, to arī izprazdams.
2. Tanī laikā man, Daniēlam, bija sēras trīs nedēļās:
3. Es atturējos no smalkiem ēdieniem, gaļu un vīnu es neņēmu ne mutē. Es nesvaidījos ari ar eļļu, tiekāms pagāja trīs nedēļas.
4. Pirmā mēneša divdesmit ceturtajā dienā es biju dižupes Hidekeles krastā;
5. Un kad es tur pacēlu savas acis un raudzījos visapkārt, es redzēju vīru, kas bija ģērbies linu tērpā; ap viņa gurniem tam bija josta no tīra Uphas zelta.
6. Viņa miesa bija kā chrisolits, viņa vaigs spīdēja kā zibens un viņa acis kā degošas liesmas, viņa rokas un kājas laistījās kā smalki nogludināts vaļrš, un kad viņš runāja, viņa balss skanēja kā ļaužu pulka rūkoņa.
7. Es, Daniēls, biju vienīgais, kas redzēja šo parādību; visi citi, tie vīri, kas bija pie manis, to neredzēja; tos pārņēma tādas bailes, ka tie aizbēga un paslēpās.
8. Es paliku viens pats un uzlūkoju šo vareno parādību. Man izzuda visi spēki, mans vaigs pazaudēja savu krāsu līdz nepazīšanai, un es kļuvu galīgi bezspēcīgs.
9. Kad viņš iesāka skaļi runāt un kad es izdzirdēju viņa vārdu plūsmu, es nokritu kā pamiris uz sava vaiga pie zemes.
10. Un redzi, piepeši kāda roka aizkāra mani un palīdzēja man piecelties uz maniem trīcošiem ceļiem un manām rokām.
11. Un viņš man sacīja: „Manu visai mīļo vīr, Daniēl! Uzklausies, ko es tev tagad teikšu, —paliec savā vietā stāvam, es esmu pie tevis sūtīts.“ Kad viņš mani tā uzrunāja, es piecēlos nedroši un trīcēdams uz savām kājām.
12. Tad viņš turpināja: „Nebīsties, Daniēl! Jau no pirmās dienas, kopš tu centies izprast notikušo un pazemojies sava Dieva priekšā, ir tavi vārdi saklau-sīti, un es biju sataisījies ierasties tavas lūgšanas dēļ.
13. Bet persiešu valsts sargeņģelis mani atturēja divdesmit vienu dienu, kamēr beidzot Michaēls, viens no galveniem sargeņģeļu priekšniekiem, man nāca palīgā, un man izdevās atstāt Michaēlu vienu pašu pie persiešu ķēniņu sargeņģeļa,
14. Un es atnācu tev paziņot, kas ar tavu tautu notiks laiku galā, jo šī parādība attiecas uz tālām nākamajām dienām, uz pašu beidzamo laiku posmu.“
15. Kad viņš tā uz mani runāja, es nodūru acis un klusēju.
16. Bet tad tas, kas bija savā veidojumā līdzīgs cilvēkam, aizkāra manas lūpas, tā ka es varēju atvērt savu muti un atkal runāt. Es teicu tam, kas stāvēja pie manis: „Mans kungs! Skatot to, ko es redzēju, mani pārņēma tādas nāves bailes, ka man zuda spēki.
17. Un kā tāds mana kunga niecīgais kalps lai runā ar tik augstu Kungu? Man galīgi pietrūka spēka, un pat elpa man aizrāvās!“
18. Tad tas, kas izskatījās kā cilvēks, aizkāra mani vēlreiz un piešķīra man jaunu spēku
19. Un teica man: „Nebīsties, mans loti mīļais vīrs! Miers lai ir ar tevi! Ņemies drošu prātu, jā—drošu prātu ņemies un esi stiprs!“ Kad viņš ar mani tā runāja, es sajutu sevī jaunu spēku un teicu viņam: „Lai nu tagad runā man Kungs, jo tu mani stiprināji.“
20. Tad viņš man atbildēja: „Vai tu zini, kādēļ es atnācu pie tevis? Diemžēl man tagad tūliņ jāgriežas atpakaļ, lai cīnītos ar persiešu sargeņģeli, bet kad cs būšu ar to galā, tad ieradīsies Grieķijas sargeņģelis,
21. Bet nav neviena, kas man palīdzētu cīņā pret tiem abiem, kā vien jūsu sargeņģelis Michaēls.“