Daniēls 2 LG8

1. Un Nebukadnecara valdīšanas otrā gadā Nebukadnecars redzēja sapņus. No tām viņa gars iztrūcinājās, ka viņš no miega uzmodās.

2. Un ķēniņš pavēlēja, atsaukt gudros un vārdotājus un pareģus un Kaldejus, lai tie ķēniņam izstāstītu viņa sapņus. Un tie nāca un stāvēja ķēniņa priekšā.

3. Un ķēniņš uz tiem sacīja: es esmu redzējis sapni, un mans gars ir iztrūcināts, un es gribu to sapni zināt.

4. Tad Kaldeji uz viņu sacīja kaldejiski: lai ķēniņš dzīvo mūžīgi! Saki saviem kalpiem sapni, tad mēs to izstāstīsim.

5. Ķēniņš atbildēja un sacīja uz Kaldejiem: mans vārds ir teikts: ja jūs man nedarīsiet zināmu sapni un kā viņš izstāstāms, tad jūs tiksiet sasisti gabalos, un jūsu namus darīs par mēslu čupu.

6. Bet ja jūs man darīsiet zināmu sapni un kā tas izstāstāms, tad jūs dabūsiet dāvanas un mantas un lielu godu no manis; tādēļ darāt man zināmu sapni un kā tas izstāstāms.

7. Tie atbildēja otru reiz' un sacīja: lai ķēniņš saka saviem kalpiem sapni, tad mēs to izstāstīsim.

8. Ķēniņš atbildēja un sacīja: tiešām, es nomanu, ka jūs tikai laiku gribat vilcināt; jo jūs redzat, ka mans vārds ir teikts.

9. Bet ja jūs man sapni nesakāt, tad jums nāks tā nospriestā sodība, tāpēc ka jūs esat apņēmušies manā priekšā runāt melus un nieku vārdus, tiekams laiks paiet. Tāpēc sakāt man sapni, tad es atzīšu, ka jūs arī varēsiet man to izstāstīt.

10. Tie Kaldeji ķēniņam atbildēja un sacīja: neviena cilvēka nav virs zemes, kas ķēniņam to lietu varētu sacīt, un nav bijis neviens liels un varens ķēniņš, kas tādu lietu būtu prasījis no kāda zīlnieka vai vārdotāja vai Kaldeja.

11. Jo šī lieta, ko ķēniņš prasa, ir par daudz grūta, un cita neviena nav, kas ķēniņam to var darīt zināmu, kā tie dievi vien, kas pie cilvēkiem nedzīvo.

12. Par to ķēniņš palika dusmīgs un ļoti apskaitās un pavēlēja, visus gudros Bābelē nokaut.

13. Un pavēle izgāja, gudros kaut, un arī Daniēls un viņa biedri tapa meklēti, ka tos nokautu.

14. Tad Daniēls gudri un prātīgi atbildēja Arioham, ķēniņa pils karavīru virsniekam, kas bija izgājis, gudros Bābelē nokaut.

15. Viņš atbildēja un sacīja Arioham, ķēniņa varenajam: Kāpēc tāda briesmīga pavēle no ķēniņa? Tad Ariohs Daniēlim to lietu teica.

16. Un Daniēls gāja iekšā un lūdza ķēniņu, viņam laiku dot, ka ķēniņam izstāstīšanu varētu sacīt.

17. Tad Daniēls nogāja savā namā un to sacīja Hananijam, Mišaēlim un Azarijam, saviem biedriem,

18. Lai tie no debesu Dieva žēlastību lūgtu par šo noslēpumu, ka Daniēls un viņa biedri ar tiem vēl atlikušiem gudriem Bābelē netiktu nokauti.

19. Tad Daniēlim nakts parādīšanā tas noslēpums tapa parādīts.

20. Par to Daniēls teica debesu Dievu, un Daniēls atbildēja un sacīja: slavēts lai ir Dieva vārds mūžīgi mūžam, jo Viņam pieder gudrība un spēks!

21. Jo Viņš pārceļ laikus un sezonas, Viņš noceļ ķēniņus un ieceļ ķēniņus, Viņš gudriem dod gudrību un saprašanu prātīgiem.

22. Viņš parāda dziļas un apslēptas lietas, Viņš zina, kas ir tumsā, jo pie Viņa mīt gaisma.

23. Es Tevi teicu un slavēju, manu tēvu Dievs, ka Tu man gudrību un spēku esi devis, un man nu esi darījis zināmu, ko mēs no Tevis esam lūguši, jo Tu mums ķēniņa lietu esi darījis zināmu.

24. Tad Daniēls nogāja pie Arioha, kam ķēniņš bija pavēlējis, gudros Bābelē nokaut, - viņš nogāja un tā uz viņu sacīja: nenokauj gudros Bābelē; ved mani pie ķēniņa iekšā, jo es ķēniņam sapņa izstāstīšanu darīšu zināmu.

25. Tad Ariohs steigšus ieveda Daniēli iekšā pie ķēniņa un runāja tā uz viņu: es esmu atradis vienu vīru no atvestiem Jūdiem, kas ķēniņam grib sacīt sapņa izstāstīšanu.

26. Ķēniņš atbildēja un sacīja uz Daniēli, ko sauca par Beltsacaru: vai tu spēji man sapni stāstīt, ko es esmu redzējis, un arī izstāstīt?

27. Daniēls atbildēja ķēniņa priekšā un sacīja: noslēpumu, ko ķēniņš prasa, to gudrie, vārdotāji, zīlnieki un pareģi ķēniņam nevar sacīt.

28. Bet ir viens Dievs debesīs, kas parāda noslēpumus; Tas ķēniņam Nebukadnecaram dara zināmu, kas notiks pastarā laikā.

29. Tavs sapnis un kas tavam prātam uz gultas rādījās, ir šis: tu, ķēniņ, uz gultas gulēdams, domāji, kas pēcgalā notiks, un Tas, kas noslēpumus parāda, tev ir darījis zināmu, kas notiks.

30. Man tad tas noslēpums ir parādīts ne caur manu gudrību tā kā tā man būtu lielāka nekā citiem, kas dzīvo, bet tāpēc, ka ķēniņam tā izstāstīšana taptu zināma, un tu savas sirds domas dabūtu zināt.

31. Tu, ķēniņ, skatījies, un redzi, bija liels tēls; šis tēls bija varens un viņa spožums bija brīnišķīgs; tas stāvēja tavā priekšā un viņa izskats bija briesmīgs.

32. Šī tēla galva bija no laba zelta, viņa krūtis un rokas no sudraba, viņa vēders un gurni bija no vara,

33. Viņa lieli no dzelzs, viņa kājas bija puse no dzelzs un puse no māla.

34. Šo tu redzēji, tiekams viens akmens taisījās vaļā bez rokām, tas sita tēlu pie viņa dzelzs un māla kājām, un tās satrieca.

35. Tad uz reizi tapa satriekti dzelzs, māls, varš, sudrabs un zelts, un tapa tāpat kā pelavas uz vasaras kloniem, un vējš tos aiznesa, tā ka vieta tiem netapa atrasta. Bet akmens, kas to bija sasitis, palika par lielu kalnu un piepildīja visu zemi.

36. Šis ir tas sapnis. Nu mēs ķēniņam gribam sacīt tā izstāstīšanu.

37. Tu, ķēniņ, esi ķēniņš pār ķēniņiem, jo debesu Dievs tev ir devis valdību, varu, spēku un godu.

38. Un visur, kur cilvēki dzīvo, Viņš lopus laukā un putnus apakš debess ir devis tavā rokā un tevi iecēlis par valdītāju pār to visu: tu esi tā zelta galva.

39. Un pēc tevis celsies cita valsts, mazāka nekā tava. Pēc tās trešā valsts no vara; tā valdīs pār visu zemi.

40. Un ceturtā valsts būs cieta kā dzelzs. Jo itin kā dzelzs visu satriec un sadauza, tāpat kā dzelzs, kas sadauza, arī šī visas tās sadauzīs un satrieks.

41. Un ka tu esi redzējis kājas un viņu pirkstus pusi no podnieka māla un pusi no dzelzs, tā būs dalīta valsts; taču tur no dzelzs stipruma būs iekšā, tā kā tu esi redzējis dzelzi sajauktu ar podnieka māliem,

42. Un kāju pirkstus pusi no dzelzs un pusi no māla - tā valsts būs uz pusi cieta un uz pusi gļēva.

43. Un kā tu esi redzējis dzelzi sajauktu ar podnieka māliem, - tie gan caur cilvēku sadzīvi sajauksies, bet viens pie otra nepielips, itin kā dzelzs nesajaucās ar māliem.

44. Un šo ķēniņu laikā debesu Dievs uzcels valstību, kas mūžīgi netaps izpostīta, un šī valstība netaps atdota nevienai citai tautai; tā satrieks un iznīcinās visas valstis, bet pati viņa pastāvēs mūžīgi.

45. Tāpēc tu esi redzējis, ka no kalna akmens bez rokām attaisījās vaļā, kas satrieca dzelzi, varu, mālu, sudrabu un zeltu. Lielais Dievs ķēniņam ir darījis zināmu, kas pēc šim notiks. Šis ir tiešām tas sapnis un tā izstāstīšana ir patiesīga.

46. Tad ķēniņš Nebukadnecars nometās uz savu vaigu un pielūdza Daniēli un pavēlēja, lai tam nes ēdamus un kvēpināmus upurus.

47. Un ķēniņš atbildēja Daniēlim un sacīja: tas ir tiešām tiesa, ka jūsu Dievs ir Dievs pār visiem dieviem un Kungs pār ķēniņiem, un parāda noslēpumus, tāpēc ka tu šo noslēpumu varējis izstāstīt.

48. Tad ķēniņš Daniēli paaugstināja un tam deva daudz lielas dāvanas un to iecēla par valdītāju pār visu Bābeles valsti un par virsnieku pār visiem Bābeles gudriem.

49. Un Daniēls lūdza ķēniņu, un tas iecēla Sadrahu, Mesahu un AbedNegu par valdniekiem pār Bābeles valsti. Bet Daniēls palika ķēniņa pilī.