Daniēls 4 LTV1965
1. Es, Nebukadnēcars, dzīvoju bez rūpēm mierīgi savā namā un laimīgi savā pilī.
2. Tad man bija sapnis, kas mani uztrauca, un domas, kas man guļot radās galvā, un parādības, ko es garā redzēju, mani izbiedēja.
3. Es pavēlēju atvest pie sevis visus Bābeles gudros, lai tie man manu sapni izskaidrotu.
4. Tad atnāca gudrie zīmju tulki, vārdotāji, kaldēji un zīlnieki, un es tiem atstāstīju savu sapni. Bet tie nevarēja man sapni izskaidrot.
5. Beidzot atnāca Daniēls, ko sauca pēc mana dieva vārda par Beltsacaru, un kuņā mājo svēto dievu gars. Viņam es atstāstīju savu sapni šādā veidā:
6. „Beltsacar, tu visu gudro priekšniek! Es zinu, ka tevī mājo svēto dievu gars un ka nekādu noslēpumu izpratne tev nesagādā grūtības. Uzklausi manu sapni, ko es redzēju, un izskaidro man sapņa nozīmi!“
7. Parādība, ko es gultā gulēdams redzēju, bija šāda: es redzēju koku, kas stāvēja zemes vidū, un tā augstums bija ārkārtīgi liels.
8. Šis koks kļuva arvien lielāks un varenāks, tā galotne sniedzās līdz debesīm, un tas bija redzams līdz pašam pasaules galam.
9. Tā lapas bija skaistas, tā augļi bagātīgi, un barības tur bija visiem. Lauku zvēri tur atrada pavēni, un putni apakš debess taisīja ligzdas tā zaros, un visa dzīvā radība pārtika no tā.
10. Un es redzēju, gultā gulēdams, sava gara parādībā, ka no debesīm nokāpa eņģelis kā kāds svēts sargs.
11. Viņš sauca stiprā balsī un pavēlēja: „Nocērtiet šo koku, apcērtiet tā zarus! Noplūciet tam lapas un izkaisiet tā augļus, lai lauku zvēri aiziet no tā un purni no viņa zariem!
12. Bet tā saknāju ar celma daļu atstājiet zemē, iesaistījuši to dzelzs un vaj-a važās lauku zālē, lai to debesu rasa slacina un tas kopā ar lauku un meža zvēriem paliek saskarē ar zemes zāli.
13. Tanī esošā cilvēka sirds lai top pārvērsta, un tam piešķirta lai top dzīvnieka sirds, un tā tad lai paiet septiņi gadi.
14. Tas ir svēto sargu lēmums un svēto eņģeļu pavēle, un visi, kas dzīvo, lai atzīst, ka Visuaugstajam ir vara pār cilvēku ķēniņvalstīm, ka Viņš ikvienu ķēniņvalsti dod, kam vien gribēdams, un ka Viņš var paaugstināt līdz ķēniņa godam ari pašu zemāko no cilvēkiem.“
15. Šis ir tas sapnis, ko es, ķēniņš Nebukadnēcars, redzēju; bet tu, Beltsacar, izskaidro tu man, ko šis sapnis nozīmē, tāpēc ka visi manas valsts gudrie to nevar izskaidrot. Bet tu to vari, jo tevī mājo svēto dievu gars!“
16. Tad Daniēls, kuju sauca par Beltsacaru, kādu laiku stāvēja pilnīgi sastindzis aiz izbailēm, un viņa domas to biedēja. Bet ķēniņš Nebukadnēcars viņam sacīja: „Beltsacar, lai sapnis un tā izskaidrojums tevi neizbiedē!“ —Tad Beltsacars atbildēja un teica: „Mans kungs, kaut jel sapnis attiektos uz tiem, kas tevi ienīst, un tā izskaidrojums uz taviem ienaidniekiem!
17. Tas koks, ko tu redzēji, kas kļuva arvienu lielāks un varenāks, tā ka tā galotne sniedzās līdz debesīm un tas bija redzams visā pasaulē,
18. Kura lapu sega bija skaista, kura augļi bija bagātīgi, no kura pārtika visi, kupa pavēnī dzīvoja lauku zvēri un kura zaros vija savas lizdas debesu putni, —
19. Tas esi tu, ak ķēniņ, kas tu esi kļuvis liels un varens, kura lieliskums tā pieaudzis, ka tas sniedzas līdz debesīm, un kura vara un valstība aizstiepjas līdz pasaules galam.
20. Bet ka ķēniņš redzēja no debesīm nokāpjam svētu sargu, kas sauca: Nocērtiet šo koku un iznīciniet to, bet atstājiet tā saknāju un celma daļu zemē dzelzs un vara važās zaļajā lauku zālē, lai tas top debess rasas slacināts un tiek pielīdzināts lauku dzīvniekiem, kamēr viņam pāri būs gājušī septiņi gadi! —
21. Tam ir, ak ķēniņ, šāda nozīme, un tas ir Visuaugstā lēmums, kas nāks pār manu kungu un ķēniņu:
22. Tevi izstums no cilvēku sabie-drības, tu mitīsi pie lopiem laukā, zāli tev dos ēst kā lopiem, debess rasa tevi slacinās; septiņi gadi pāries tev pāri, kamēr tu atzīsi, ka Visuaugstajam ir vara pār cilvēku valstīm, ka Viņš var piešķirt valsts vadību, kam vien gribēdams.
23. Bet ka bija pavēlēts, lai koka saknāju ar celma dalu atstāj zemē, tam šāda nozīme: tavu ķēniņa valstību tev atkal atdos, līdz ko tu atzīsi, ka debesu Dievs valda pār visu.
24. Tādēļ, ak ķēniņ, pieņem manu padomu: atsvabinies no saviem grēkiem ar taisnību un no saviem noziegumiem ar žēlsirdību, to parādīdams nelaimīgiem! Varbūt tava labklājība un labsajūta tad varēs pastāvēt jo ilgi.“
25. Viss tas pēc tam tā ari notika ķēniņa Nebukadnēcara dzīvē.
26. Divpadsmit mēnešus vēlāk, staigādams ķēniņa pilī Bābelē, viņš teica lielīgi:
27. „Vai šī nav tā lielā Bābele, ko es uzcēlu ar savu spēku ķēniņam par mājokli un par godu savai varenībai?“
28. Šis vārds nebija vēl izskanējis, ka nāca balss no debesīm: „Tā tev, aci ķēniņ Nebukadnēcar, ir likts sacīt: Tava ķēniņa valstība un cienība tev ir atņemta!
29. Tevi izstums no cilvēku sabie-drības, tu dzīvosi pie lopiem laukā, tev dos zāli ēst kā lopiem. Un tā paies septiņi gadi, tiekāms tu atzīsi, ka Visuaugstākajam ir vara pār cilvēku ķēniņa valstīm, un ka Viņš var ķēniņa valsti piešķirt, kam vien Viņš grib.“
30. Tūlīt piepildījās šis vārds Nebukadnēcara dzīvē: viņu izstūma no cilvēku sabiedrības, viņš ēda zāli kā lopi laukā, debess rasa slacināja viņa miesu, viņam izauga mati tik gaļā kā ērgļa spalvas, un viņa nagi bija kā putnu nagi.
31. Kad pagāja noteiktais laiks, —es, Nebukadnēcars, —pacēlu savas acis uz debesim, mans saprāts atkal atgriezās manī, un es teicu to Visuaugstāko, es slavēju un pagodināju To, kas dzīvo mūžīgi, kura vara un valdonība ir mūžīga, un kura ķēniņa valstība paliek uz radu radiem.
32. Viņa priekšā pazūd nebūtībā visi zemes iedzīvotāji, Viņš dara pēc sava prāta ar debesu pulkiem un ar zemes iedzīvotājiem. Nav neviena, kas varētu aizkavēt Viņa roku un Viņam sacīt: „Ko Tu tur dari?“
33. Tanī pašā laikā mani atgriezās atpakaļ mans prāts, un par slavu un uzplaukumu manai valstij atgriezās atpakaļ manā rokā arī mana varenība, mana godība un mans spožums. Mani padomnieki un dižciltīgie uzmeklēja mani, iecēla mani atkal ķēnišķīgā godībā, mana vara kļuva vēl lielāka.
34. Es, Nebukadnēcars, tagad slavēju, godinu un augsti teicu debesu Ķēniņu, jo visi Viņa darbi ir patiesība un visi Viņa ceļi ir taisnība: Viņš var pazemot tos, kas lepnībā staigā.