Daniēls 6 NLB
1. Mēdietis Dārijs pārņēma valsts varu sešdesmit divu gadu vecumā.
2. Dārijam labpatika iecelt simts divdesmit satrapus, kas pārvaldītu visu valsti,
3. un pār tiem trīs pārraugus, viens no viņiem bija Daniēls. Satrapi tiem sniedza aplēses, lai ķēniņam nerastos zaudējumi.
4. Daniēls bija pārāks par visiem pārraugiem un satrapiem, jo viņam bija izcils prāts, tādēļ ķēniņš gribēja viņu iecelt pār visu valsti,
5. bet pārraugi un satrapi meklēja iemeslu apsūdzēt Daniēlu valsts lietās, taču nespēja atrast nevienu kļūdu, jo viņš bija uzticams, un nevienā lietā tie neatrada nedz nolaidību, nedz kļūdu.
6. Tad šie vīri teica: “Mēs neatradīsim neko citu pret Daniēlu, ja nu vien par viņa Dieva likumiem!”
7. Tad šie pārraugi un satrapi devās pie ķēniņa un sacīja: “Ķēniņš Dārijs lai dzīvo mūžīgi!
8. Visi pārraugi, valsts pārvaldnieki, satrapi, mantziņi un virsnieki iesaka ķēniņam izdot likumu, bargu aizliegumu, ka ikviens, kas nākamajās trīsdesmit dienās lūgs kādu dievu vai cilvēku, izņemot tevi, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē!
9. Tad nu, ķēniņ, izsludini šādu aizliegumu un rakstiski apstiprini, ka tas ir negrozāms mēdiešu un persiešu likums, kas nav atceļams!”
10. Un ķēniņš Dārijs parakstīja šo aizliegumu.
11. Daniēls uzzināja, ka parakstīts šāds likums, un devās mājās. Viņa augšistabas logs vienmēr bija atvērts pret Jeruzālemi, un, tāpat kā iepriekš, viņš trīsreiz dienā, ceļos nometies, lūdza un slavēja Dievu.
12. Tad šie vīri sapulcējās, atnāca un ieraudzīja, ka Daniēls lūdz un pateicas savam Dievam, –
13. un tūdaļ tie devās pie ķēniņa, lai runātu par aizliegumu: “Vai tad tu, ķēniņ, neparakstīji aizliegumu, ka ikviens, kas nākamajās trīsdesmit dienās lūgs kādu dievu vai cilvēku, izņemot tevi, ķēniņ, ir iemetams lauvu bedrē!” Ķēniņš atbildēja: “Tik tiešām! Tas ir mēdiešu un persiešu likums un nav atceļams!”
14. Tad tie sacīja ķēniņam: “Daniēls, viens no Jūdas trimdiniekiem, neņem vērā nedz tevi, ķēniņ, nedz tevis parakstīto aizlieguma pavēli – viņš trīs reizes dienā turpina savas lūgšanas!”
Daniēls lauvu bedrē15. To dzirdējis, ķēniņš bija ļoti sarūgtināts un apsvēra savā prātā, kā glābt Daniēlu. Līdz saules rietam viņš centās to atbrīvot.
16. Bet šie vīri atkal nāca pie ķēniņa un viņam teica: “Tu zini, ķēniņ, ka mēdiešu un persiešu likumi, visi aizliegumi un pavēles, ko ķēniņš ir izdevis, nav atceļami!”
17. Tad ķēniņš lika atvest Daniēlu un iemest to lauvu bedrē. Ķēniņš teica Daniēlam: “Lai tavs Dievs, kam tu nemitīgi kalpo, glābj tevi!”
18. Atnesa akmeni un uzlika bedrei, un ķēniņš to aizzīmogoja ar savu zīmogu un augstmaņu zīmogiem, lai neviens nevarētu iejaukties.
19. Ķēniņš iegāja pilī un visu nakti pavadīja bez ēdiena un jautrības, nevarēdams aizmigt.
20. Tiklīdz uzausa rīts, ķēniņš cēlās un steigšus devās uz lauvu bedri.
21. Pienācis pie bedres, kurā bija Daniēls, ķēniņš sauca Daniēlu skumjā balsī: “Daniēl, tu dzīvā Dieva kalps, vai tavs Dievs, kuram tu nemitīgi kalpo, spēja paglābt tevi no lauvām?”
22. Daniēls sacīja ķēniņam: “Ķēniņš lai dzīvo mūžīgi!
23. Mans Dievs sūtīja eņģeli un aizdarīja lauvu rīkles, ka tās mani nesaplosīja, jo neesmu pret viņu noziedzies un arī ķēniņam neesmu darījis sliktu!”
24. Tad ķēniņš kļuva varen līksms un pavēlēja Daniēlu izvilkt no lauvu bedres. Viņu izvilka, un viņam neatrada nevienu brūci – Daniēls bija uzticējies savam Dievam!
25. Ķēniņš pavēlēja atvest tos vīrus, kas bija ēdušies pret Daniēlu, un iemest lauvu bedrē kopā ar viņu bērniem un sievām. Tie vēl nebija nokrituši līdz bedres apakšai, kad lauvas tos sakampa un sadrupināja tiem visus kauliņus.
26. Tad ķēniņš Dārijs rakstīja visiem ļaudīm, ciltīm un tautām, kas mīt virs zemes: “Miers lai jums bagātīgi!
27. Šāda ir mana pavēle: visā manis pārvaldītajā valstī ikviens lai dreb un bīstas Daniēla Dieva! Viņš ir dzīvs Dievs, un viņš ir mūžīgs! Viņa valsts nav iznīcināma, viņa valdībai nebūs gala!
28. Viņš glābj un atbrīvo, dara zīmes un brīnumus debesīs un virs zemes! Viņš paglāba Daniēlu no lauvu nagiem!”
29. Tā Daniēlam veicās Dārija un persieša Kīra valdīšanas laikā.