5. Mozus 1 LTV1965
1. Šie ir tie vārdi, ko Mozus runāja visam Israēlam viņpus Jardānas tuksnesī, Arābas klajumā, iepretim Sūfai starp Pāranu un Topelu, Lābanu, Hacerotu un Di-Zahabu,
2. Vienpadsmit dienu gājumā no Horeba pa Seīra kalnu ceļu līdz Kadeš-Barneai.
3. Un notika tas četrdesmitā gada vienpadsmitā mēneša pirmajā dienā, tad Mozus runāja uz Israēla bērniem, sacīdams visu to, ko tas Kungs viņam par tiem bija pavēlējis,
4. Pēc tam kad viņš bija uzvarējis amoriešu ķēniņu Sichonu, kas dzīvoja Hešbonā, un Basanas ķēniņu Ogu, kas dzīvoja Aštarotā un Edrejā.
5. Viņpus Jardānas, Moāba zemē, Mozus sāka šo bauslību izskaidrot, sacīdams:
6. „Tas Kungs, mūsu Dievs, runāja ar mums pie Horeba, teikdams: „Jūs pietiekami ilgi esat mituši pie šā kalna.
7. Tādēļ griezieties un dodieties ceļā un ejiet pret amoriešu kalniem un pret visiem viņu kaimiņiem Arābā, Jardānas līdzenumā, kalnos un lejās, un Negebā un jūras krastā uz Kānaāna zemi un uz Libanonu līdz lielajai upei, līdz Eifratas upei.
8. Redzi, Es esmu nodevis šo zemi jūsu rokās, ejiet un iegūstiet sev par īpašumu šo zemi, ko tas Kungs ir apsolījis ar zvērestu dot jūsu tēviem Ābrahāmam, īzākam un Jēkabam līdz ar viņu pēcnācējiem pēc viņiem.“
9. Tanī laikā es jums sacīju, teikdams: Es viens pats nespēju panest visas rūpes jūsu dēļ.
10. Tas Kungs, jūsu Dievs, ir licis jums vairoties, un, redzi, jūs esat šodien jau tik daudz, cik zvaigžņu pie debesīm.
11. Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, lai liek jums vēl tūkstoškārt vairoties, salīdzinot ar skaitu, cik pašlaik esat, un Viņš lai jūs svēti, kā Viņš jums to solījis!
12. Kā gan lai es viens panesu jūsu smagās nesaskaņas un jūsu darīšanu nastu?
13. Izraugiet no savām ciltīm sev gudrus vīrus, kas ir sapratīgi un piedzī-vojuši, un es jums tos iecelšu par priekšniekiem!
14. Un jūs man atbildējāt un sacījāt: Tavs priekšlikums, ko tu mini, ir teicams un izpildāms.
15. Tad es izraudzīju jūsu cilšu vadītājus, gudrus un piedzīvojušus vīrus, un es tos iecēlu jums par priekšniekiem un virsniekiem pār tūkstošiem, pār simtiem, pār piecdesmitiem un pār desmitiem, kā arī par uzraugiem jūsu ciltīm.
16. Un jūsu tiesnešiem tai laikā es pavēlēju un sacīju: Izklaušiniet lietas jūsu brāļu starpā un spriediet taisnu tiesu starp ikvienu cilvēku un tā cilts—brāli, kā arī kāda cilts piederīgā un svešinieka starpā, kas pie viņa piemīt!
17. Tiesā neuzlūkojiet neviena vaigu, kā mazo, tā lielo, uzklausiet, nebīstieties ne no viena, jo tiesa pieder Dievam; bet to lietu, kas jums par grūtu, to nesiet man, es to uzklausīšu.
18. Tā es jums tai laikā devu norādījumus visās lietās, kas jums bija jādara.“
19. Un tad mēs cēlāmies no Horeba un gājām cauri visam lielajam un briesmīgajam tuksnesim, ko jūs esat redzējuši, pa ceļu pāri amoriešu kalniem, kā tas Kungs, mūsu Dievs, mums bija pavēlējis, un mēs nonācām Kadeš-Barneā.
20. Tad es jums sacīju: Jūs esat atnākuši līdz amoriešu kalniem, ko tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos.
21. Redzi, tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis zemi tavā priekšā, celies, ņem to sev, kā tas Kungs, tavu tēvu Dievs, tev ir solījis; nebīsties un neiztrūcinies!
22. Tad jūs visi nācāt pie manis un sacījāt: Sūtīsim vīrus sev pa priekšu, lai tie mums to zemi izlūko un atnes atbildi, pa kupu ceļu mums ir jādodas tu turieni, un par pilsētām, kur mums ir jānonāk.
23. Tā kā man šī atbilde labi patika, es no jums izraudzīju divpadsmit vīrus, pa vienam vīram no ikkatras cilts.
24. Un tie pagriezās, un devās kalnup, un nonāca pie Eškolas upes, un izlūkoja to apgabalu.
25. Un tie savās rokās ņēma dažus zemes augļus un tos atnesa mums, pārnesdami mums atbildi, un sacīja: Tā zeme, ko tas Kungs, mūsu Dievs, grib mums dot, ir laba.
26. Bet jūs paši negribējāt iet kalnup un pretojāties tā Kunga, mūsu Dieva, pavēlei,
27. Un jūs kurnējāt savās teltīs un sacījāt: Tas Kungs ir uz mums dusmīgs, Viņš ir mūs izvedis no Ēģiptes zemes, lai mūs nodotu amoriešu rokās, lai tie mūs iznīcinātu.
28. Kurp lai mēs ejam? Mūsu brāļi ir darījuši mūsu sirdis bailīgas, sacīdami: Tur ļaudis ir lielāki un gapāki nekā mēs, lielas pilsētas ar nocietinājumiem līdz pat debesīm, un arī Ēnaka bērnus mēs tur esam redzējuši.
29. Tad es jums sacīju: Nebīstieties un neesiet to priekšā bailīgi!
30. Tas Kungs, jūsu Dievs, kas iet jums pa priekšu, Viņš par jums kapos tāpat, kā Viņš, jums to pašiem redzot, ir jums palīdzējis Ēģiptē.
31. Un arī tuksnesī, kā jūs to ar savām acīm esat redzējuši, tas Kungs, jūsu Dievs, jūs ir nesis, kā vīrs nes savu dēlu, visos ceļos, kur vien jūs esat gājuši, tiekāms jūs nonācāt šai zemē.
32. Bet arī šai lietā jūs nepaļāvāties uz to Kungu, savu Dievu,
33. Kas jums pa priekšu gāja pa ceļu, lai jums vietu izlūkotu, kur jums iespraust savus telšu mietus, lai apmestos, pa nakti ugunī jums rādīdams un gaismu ceļam, kas jums bija jāstaigā, un pa dienu—mākonī.
34. Kad nu tas Kungs dzirdēja jūsu skaļo runu, tad Viņš apskaitās un zvērēja, sacīdams:
35. „Patiesi, nevienam vīram no šīs ļaunās cilts nebūs redzēt to labo zemi, ko Es esmu ar zvērestu apsolījis dot jūsu tēviem,
36. Izņemot vienīgi Kālebu, Jefunnas dēlu, viņam gan Es rādīšu šo zemi, un viņam un tā bērniem Es to zemi došu, kupi viņš ir pārstaigājis, tāpēc ka viņš ir uzticīgi sekojis tam Kungam.
37. Arī pret mani jūsu dēļ tas Kungs sadusmojās, teikdams: „Arī tu tur nenokļūsi,
38. Bet gan Jozua, Nūna dēls, kas stāv tavā priekšā, tas tur noies; stiprini viņu, jo viņam ir jāpaveic zemes sadalī-šana Israēlā.
39. Un jūsu mazie bērniņi, par kuriem jūs sacījāt, ka tie kļūšot par laupījumu, un jūsu jaunie dēli, kas tolaik nemācēja atšķirt labu no ļauna, tie tur nonāks tanī vietā: Es viņiem šo zemi došu un viņi to iegūs sev par īpašumu.
40. Bet jūs pagriezieties un dodieties uz tuksnesi pa Niedru jūpas ceļu!“
41. Tad jūs, man atbildēdami, sacījāt: Mēs esam apgrēkojušies pret to Kungu, mēs dosimies kalnup, cīnīsimies, kā tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir pavēlējis! Un kad nu jūs ikviens jozāties ar saviem ieročiem un gatavojāties doties augšup kalnos,
42. Tad tas Kungs man sacīja: „Saki viņiem, necelieties un arī nekarojiet, jo Es vairs neesmu jūsu vidū, lai jūs netiktu savu ienaidnieku sakauti!“
43. Bet kad es jūs brīdināju un jums to sacīju, tad jūs neklausījāt un pretojāties tā Kunga pavēlei, jūs kļuvāt pārgalvīgi un devāties kalnos.
44. Tad amorieši, kas kalnos dzīvoja, izlaidās kā bites jums pretī un dzinās jums pakaļ, jūs sakāvuši Seīrā, līdz Hormai.
45. Un kad nu jūs atgriezāties atpakaļ, tad jūs raudājāt tā Kunga priekšā, bet tas Kungs nepaklausīja jūsu vaimanu balsi un nepagrieza pret jums savas ausis.
46. Un tā jūs arī palikāt Kadešā ilgu laiku, tik ilgi, cik ilgi jūs tur dzīvojāt.“