5. Mozus 1 NLB

1. Šie ir vārdi, ko Mozus runāja uz visu Israēlu viņpus Jardānas, tuksnesī, klajumos pretī Niedru jūrai starp Pārānu un Tofelu, un Lābanu, un Hacērotu un Dī-Zahabu

2. vienpadsmit dienu gājumā no Horeba ceļā uz Seīra kalnu, uz Kādēš-Barnēu.

3. Četrdesmitā gada vienpadsmitā mēneša pirmajā dienā Mozus sacīja Israēla dēliem visu, ko Kungs viņam par tiem bija pavēlējis

4. pēc tam, kad viņš bija nokāvis amoriešu ķēniņu Sīhonu, kurš dzīvoja Hešbonā, un Bāšānas ķēniņu Ogu, kurš dzīvoja Aštārotā, Edreī.

5. Mozus sāka skaidrot šo bauslību viņpus Jardānas Moāba zemē, sacīdams:

6. “Kungs, mūsu Dievs, runāja uz mums Horebā un teica: gana jums palikt šajā kalnā!

7. Taisieties un dodieties – ejiet uz amoriešu kalnieni un pie visiem to kaimiņiem – gan klajumos, gan kalnos un ielejās, gan Negebā un jūras krastā – un uz Kanaāna zemi un Lebanonu līdz pat lielajai Eifrātas upei.

8. Redziet, es jūsu priekšā esmu nolicis zemi, ejiet un iemantojiet zemi, ko Kungs zvērēja dot jūsu tēviem Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam un viņu pēcnācējiem.

9. Un tolaik es jums teicu: viens es ar jums vairs galā netieku!

10. Kungs, jūsu Dievs, jūs ir vairojis, un, redzi, šodien jūsu ir tik daudz, cik zvaigžņu debesīs!

11. Kungs, jūsu tēvu Dievs, lai pieliek tam, cik jūs esat, vēl tūkstoš reižu klāt un lai svētī jūs, kā solījis!

12. Kā lai es viens panesu jūsu smagumu, slogu un strīdus?!

13. Izvēlieties sev gudrus, saprātīgus un pieredzējušus vīrus pēc savām ciltīm, un es tos iecelšu jums par galvenajiem.

14. Tad jūs man atbildējāt un teicāt: tas ir labi, ko tu mums liki darīt!

15. Un es ņēmu jūsu cilšu galvenos, gudrus un zinīgus vīrus, un iecēlu tos pār jums – tie bija virsnieki pār tūkstošiem, virsnieki pār simtiem, virsnieki pār piecdesmit un virsnieki pār desmit visās jūsu ciltīs.

16. Un jūsu tiesnešiem es todien pavēlēju: uzklausiet savus brāļus un taisni tiesājiet starp cilvēku un viņa tuvāko, un svešinieku.

17. Neizceliet tiesā nevienu, uzklausiet gan mazu, gan lielu – nebaidieties no cilvēka, jo tiesa pieder Dievam! Bet to lietu, kas jums par grūtu, nododiet man, un es to izklausīšu.

18. Tolaik es pavēlēju visu, kas jums jādara.

19. Tad mēs devāmies ceļā no Horeba un gājām cauri visam lielajam un briesmīgajam tuksnesim, ko jūs redzējāt ceļā uz amoriešu kalnieni, kā Kungs, mūsu Dievs, bija pavēlējis, un mēs nonācām Kādēš-Barnēā.

20. Un es jums teicu: nu jūs esat atnākuši uz amoriešu kalnieni, ko Kungs, mūsu Dievs, mums devis.

21. Redzi, Kungs, tavs Dievs, tev devis šo zemi – celies, iemanto to, kā Kungs, mūsu tēvu Dievs, tev teicis! Nebaidies un nebaiļojies!

22. Tad jūs visi nācāt un teicāt: sūtīsim sev pa priekšu vīrus, lai tie izlūko zemi un pastāsta mums ceļu, pa kuru mums būs jādodas, un par pilsētām, kurās mēs nonāksim.

23. Tas man šķita labi, un es ņēmu divpadsmit vīrus – pa vīram no katras cilts.

24. Tie devās ceļā, gāja uz kalnieni, nonāca Eškolas ielejā un to izlūkoja.

25. Viņi ņēma un atnesa mums tās zemes augļus un stāstīja mums: laba ir zeme, ko Kungs, mūsu Dievs, mums dod!

26. Bet jūs negribējāt turp iet un dumpojāties pret Kungu.

27. Jūs kurnējāt savās teltīs un teicāt: Kungs ir noskaities – viņš mūs tādēļ izveda no Ēģiptes zemes, lai atdotu amoriešiem, ka tie mūs iznīcina!

28. Kurp mums iet!? Mūsu sirdis nu tapušas mīkstčaulīgas, jo mūsu brāļi mums teica: tā ir lielāka un stiprāka tauta par mums, to pilsētas ir lielākas un nocietinātas līdz debesīm! Un arī Anāka dēlus mēs tur redzējām!

29. Tad es jums teicu: netrīciet un nebaidieties no viņiem!

30. Kungs, jūsu Dievs, iet jums pa priekšu – viņš par jums cīnīsies tieši tāpat kā Ēģiptē jūsu acu priekšā.

31. Un tuksnesī – tu pats redzēji – Kungs, tavs Dievs, tevi nesa, kā tēvs nes savu dēlu – visu ceļu, kas jums bija jāiet, līdz nonācāt šeit!

32. Un pat tad jūs neesat ticējuši Kungam, savam Dievam,

33. kas jūsu priekšā gāja pa ceļu, lai izvēlētos jums vietu, kur apmesties, – kā uguns naktī, lai rādītu ceļu, pa kuru jums iet, un kā mākonis dienā!

34. Kungs dzirdēja jūsu runas, iedegās dusmās un zvērēja:

35. neviens no šiem vīriem, no šīs ļaunās paaudzes neredzēs to labo zemi, ko es apzvērēju dot jūsu tēviem!

36. Vien izņemot Kālebu, Jefunnes dēlu. Viņš to redzēs, viņam un viņa dēliem es došu to zemi, ko jau minusi viņa kāja, jo viņš vienmēr sekoja Kungam.

37. Un Kungs noskaitās arī uz mani un teica: arī tu tur nenonāksi!

38. Jozua, Nūna dēls, kas tev palīdz, – viņš tur nonāks! Spēcini viņu, jo viņam būs jāmanto zeme Israēlam!

39. Bet jūsu bērni, par kuriem jūs teicāt: tie kļūs par laupījumu, un jūsu dēli, kas šodien vēl nezina ne labu, ne ļaunu, – tie tur nonāks, tiem es to došu, un viņi to iemantos!

40. Bet jūs dodieties ceļā un ejiet pa tuksnesi uz Niedru jūru.

41. Tad jūs man atbildējāt: mēs esam grēkojuši pret Kungu! Mēs iesim un cīnīsimies, kā Kungs, mūsu Dievs, ir pavēlējis! Tad jūs visi apjozāties ieročiem un grasījāties kāpt kalnienē.

42. Bet Kungs man teica: saki viņiem: nekāpiet un necīnieties, jo es neesmu ar jums! Ka ienaidnieki jūs nesatriec!

43. Un es runāju ar jums, bet jūs mani neklausījāt un dumpojāties pret Kungu, un uzdrošinājāties kāpt kalnienē.

44. Tad jums pretī iznāca amorieši, kas dzīvoja kalnienē, un vajāja jūs kā bites, kāva jūs līdz pat Seīrai, līdz Hormai.

45. Jūs atgriezāties un raudājāt Kunga priekšā, bet Kungs neklausījās, ko jūs sakāt, – viņš jūs neuzklausīja!

46. Tad jūs palikāt Kādēšā ilgu laiku. Cik dienu tur neesat mituši!