5. Mozus 14 LTV1965

1. „Jūs esat tā Kunga, sava Dieva, bērni; jums nebūs sev pašiem iegriezt savā miesā zīmes nedz ari nodzīt savas uzacis kāda mirušā dēļ,

2. Jo tu esi tam Kungam, savam Dievam, svētīta tauta, un no visām tautām, kas vien ir virs zemes, tas Kungs tevi ir sev izredzējis, lai tu būtu Viņam par tautu, kas tam pieder.

3. Tev nebūs ēst nekādu negantību!

4. Sie ir tie lopi, ko jūs varat ēst: vērši, avis un kazas;

5. Briedis, kalnu kaza, antilope, meža vērsis, stirna, antilopju pasugas un kalnu avis;

6. Visi lopi, kam šķelti nagi, kuriem tie ir šķelti divos gabalos un kas savu barību ēdot atgremo. Visus šos kustoņus jūs drīkstat ēst. āla dēli.

7. Bet no tiem, kuriem ir šķelti nagi un kas savu barību atgremo, jums nebūs ēst: kamieli un zaķi un kalnu āpsi, jo tie gan atgremo barību, bet viņiem nagi nav šķelti; tie lai ir jums nešķīsti;

8. Un arī ne cūku, jo tai gan ir šķelti nagi, bet tā neatgremo; tā lai ir jums nešķīsta; viņas gaļu neēdiet un neaizkariet viņas maitu. —

9. Šie ir tie, ko jūs varat ēst no visa, kas ir ūdenī: visus, kam ir spuras un ir zvīņas, tos jūs varat ēst;

10. Bet tos, kubiem nav spuru nedz zvīņu, tos neēdiet; tie lai ir jums nešķisti.

11. Visus šķīstus putnus ēdiet.

12. Bet šie ir, kurus nav jums atļauts ēst:

13. Ērglis, jūras ērglis, melnais ērglis un maitas ērglis, vanags un klija,

14. Un visi kraukļi pēc to pasugām,

15. Un tuksneša iemītnieks strauss, un bezdelīga, un ķīris, un vēja vanags pēc to pasugām,

16. Apogs, ūpis un pūce,

17. Pelikāns, maitas vanags un jūras krauklis,

18. Stārķis un krasta skrējējs, pēc to sugām, bada dzeguze un sikspārnis.

19. Un visi spārnainie rāpuļi; tie visi lai ir jums nešķīsti, un tos jūs nedrīkstat ēst.

20. Bet visus šķīstos putnus jūs drīkstat ēst. —

21. Jums nebūs neko nosprāgušu ēst; dodi to svešiniekam, kas ir tavos vārtos, lai viņš to ēd, vai pārdodi to svešiniekam no citas tautas, jo tu esi svētīta tauta tam Kungam, savam Dievam. —Nevāri āzīti viņa mātes pienā.

22. Tev būs dot taisnu desmito tiesu no visiem savas sējas augļiem, kas ikgadus izaug tavā tīrumā,

23. Un tev būs to ēst tā Kunga, sava Dieva, priekšā tai vietā, ko Viņš sev izraudzīs, lai tur mistu Viņa vārds, ir no savas labības, ir no sava vīna sulas, ir no savas eļļas desmitās tiesas devām, ir no savu liellopu un sīklopu pirmdzimušiem, lai tu mācītos to Kunga, savu Dievu, bīties visu savu mūžu.

24. Bet ja ceļš no tevis uz to vietu ir pārāk tāls, ka tu nespēji to turp nonest tāpēc vien, ka tā vieta ir par tālu no tevis, ko tas Kungs, tavs Dievs, sev izredzēs, lai tur celtu savam vārdam mājokli, tad, kad tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētīs,

25. Pārdodi desmito tiesu par naudu, iespied naudu savā saujā un eji uz to vietu, ko tas Kungs, tavs Dievs, sev izredzēs.

26. Un izdod tur naudu par visu, kas tavai dvēselei tīk, par vēršiem, par sīklopiem, par vīnu un par stipriem dzērieniem, par itin visu, ko tava dvēsele kāro, un ēd tur tā Kunga, sava Dieva, priekšā un priecājies, tu un tavs nams.

27. Bet Ievītu, kas mīt tavos vārtos, to tu nepamet, jo viņam nav nekādu īpašuma nedz mantošanas tiesību kā tev.

28. Katra trešā gada beigās tev visa tā gada desmitās tiesas daļa ir jāsavāc un atsevišķi jāsanes savos vārtos.

29. Tad lai nāk Ievīts, kuram nav dzimts tiesas un īpašuma mantošanas tiesību līdzīgi tev, un svešinieks un bārenis un atraitne, kuri mīt tavos vārtos, un lai viņi ēd un paēd, lai tas Kungs, tavs Dievs, tevi svētī visos tavos pasākumos, ko vien tu uzsāksi.“