5. Mozus 2 LTV1965
1. „Tad mēs pagriezāmies un gājām pa Niedru jūras ceļu uz tuksnesi, kā tas Kungs bija man pavēlējis, un klejojām apkārt ilgu laiku ap Seīra kalniem.
2. Un tas Kungs runāja ar mani, sacīdams:
3. „Jūs esat pietiekami ilgi klaiņojuši ap šiem kalniem; griezieties pret ziemeļiem.
4. Un tautai pavēli, sacīdams: Jūs iesit savu brāļu, Ēzava pēcnācēju, robežām cauri, kas dzīvo Seīrā; tie no jums bīsies, bet esiet ļoti uzmanīgi,
5. Ka jūs ar tiem nesākat karot, jo Es jums no viņu zemes nedošu ne pēdas platumu, kur varētu nostāties, jo Es esmu piešķīris Seīra kalnus Ēzava bērnu īpašumā.
6. Pārtiku pērciet no viņiem par naudu, lai jums būtu ko ēst, arī ūdeni pērciet no viņiem par naudu, ka jums būtu ko nodzerties;
7. Jo tas Kungs, tavs Dievs, tevi ir svētījis visos tavos pasākumos, Viņš zina tavas gaitas šinī lielajā tuksnesī; šos četrdesmit gadus tas Kungs, tavs Dievs, ir bijis ar tevi; tev nekā nav trūcis.“
8. Un tā mēs gājām, atstatu turēdamies pa gabalu no saviem brāļiem, Ēzava bērniem, kas dzīvoja Seīra kalnos, un atstatu no Arābas, to neskarot, sākot no Elatas un Ecion-Gebera, un pagriezušies virzījāmies uz priekšu pa Moāba klajuma ceļu.
9. Tad tas Kungs man sacīja: „Nenodari pārestību Moābam un nekaro ar viņu, jo Es nedošu tev par īpašumu neko no viņu zemes, tāpēc ka Es jau esmu piešķīris Lata bērniem Āru par īpašumu.“
10. Senāk tur ir dzīvojuši emieši, liela, stipra un augumā gara tauta kā ēnakieši.
11. Arī tie tapa kā ēnakieši par refajiešiem turēti, bet moābieši tos sauc par emiešiem.
12. Un Seīrā senāk dzīvoja horieši; bet Ēzava pēcnācēji tos izdzina, viņus izdeldējuši un apmezdamies uz dzīvi viņu vietā, tāpat kā Israēls ir darījis tanī zemē, kas tam bija iemantojama, ko tas Kungs viņam bija devis.
13. Un nu tagad celieties ar skubu Zeredas upei pāri! Un mēs pārcēlāmies pār Zeredas upi.
14. Tad nu laika sprīdis, cik ilgi esam gājuši no Kadeš-Bameas, līdz kamēr esam pārgājuši pār Zeredas upi, bija trīsdesmit astoņi gadi, tiekāms visa karavīru audze bija gājusi bojā tuksnesī, kā tas Kungs to bija, uz tiem zīmējoties, ar zvērestu apsolījis.
15. Savukārt arī tā Kunga roka bija pret viņiem, viņus izdeldējot no nometņu laužu vidus līdz pēdējam vīram.
16. Un kad visi karavīri ļaužu starpā bija izmiruši un gājuši bojā,
17. Tad tas Kungs man sacīja, teikdams:
18. „Tu šodien pāriesi Moāba robežu pie Aras,
19. Un tu nonāksi amoniešu tuvumā, bet nenodari tiem nekādu pārestību un tiem neuzbrūc: no Amona bērnu zemes Es tev neko neļaušu iegūt, jo Es to esmu piešķīris Lata bērniem par īpašumu.“ —
20. Arī šo dēvē par refajiešu jeb milžu zemi, jo tur pirms amoniešiem esot mituši refajieši, bet amonieši tos sauc zamzumiešu vārdā.
21. Tā ir liela tauta, un skaitā to ir daudz, tie ir gara auguma kā ēnakieši, bet tas Kungs tos iznīcināja: amonieši viņus pakļāva sev un apmetās uz dzīvi viņu vietā.
22. Tāpat Viņš to bija darījis ari ar Ezava bērniem, kuj-i dzīvoja Seīra kalnā, un, kuriem ienākot, Viņš iznīcināja horiešus; to vietā viņi dzīvo vēl šodien.
23. Arī avieši, kas dzīvoja ar vaļņiem iežogotās telšu nometnēs līdz pat Gazai, tika iznīcināti: viņus sakāva kaftorieši, kas bija cēlušies no Kaftoras un apmetās uz dzīvi viņu vietā. —
24. „Celieties, ejiet un brieniet pāri Arnonas upei! Redziet, Es nododu jūsu rokā amorieti Sichonu, Hešbonas ķēniņu, un viņa zemi; iekaro, pakļauj to, brūc tam virsū!
25. Un Es šodien sākšu no tevis iedvest bailes un izbīšanos visām tautām, kas zem debesīm; lai tās, kaut vai tikai izdzirdušas par tevi, būtu uztraukumā un tavā priekšā drebētu!“
26. Tad es sūtīju vēsmešus no Kedmotas tuksneša pie Sichona, Hešbonas ķēniņa, ar sekojošu miera vēstījumu:
27. „Ļauj mums iziet caur tavu zemi! Mēs iesim pa ceļu vien un nenogriezīsimies ne pa labi, ne pa kreisi.
28. Pārdodi mums par naudu pārtiku, ka mums ir ko ēst, un pārdodi mums par naudu ūdeni, ka mums ir ko dzert; mēs gribam tikai kājām iziet cauri,
29. Kā man ir ļāvuši Ēzava pēcnācēji, kas Seīrā, un Moāba bērni, kas dzīvo Arā, pirms mēs pārejam pāri Jardānai, iedami uz to zemi, ko tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos.“
30. Bet Sichons, Hešbonas ķēniņš, nevēlējās mums dot atļauju šķērsot savu zemi, jo tas Kungs, tavs Dievs, bija apcietinājis viņa prātu, un bija ar nolūku tā sirdi darījis nepiekāpīgu, lai viņš to nodotu tavās rokās, kā tas tagad arī ir noticis.
31. Un tas Kungs man sacīja: „Redzi, Es esmu jau sācis tev nodot Sichonu un viņa zemi; stājies pie tās pakļaušanas, lai varētu to ieņemt!“
32. Tad Sichons devās mums pretī, viņš, ar visu savu karotāju saimi, lai ar mums karotu pie Jachcas,
33. Bet tas Kungs, mūsu Dievs, to nodeva mūsu varā, un mēs to akāvām, viņu, viņa dēlus un visu viņa tautu.
34. Un tanī laikā mēs ieņēmām visas viņa pilsētas un tās pilnīgi izpostījām; mēs nogalinājām visus pilsētas vīriešus un sievietes un mazos bērnus; mēs neatstājām dzīvu pat nevienu izbēgušo;
35. Tikai lopus mēs sev paņēmām un salaupītās mantas no pilsētām, ko ieņēmām,
36. Sākot ar Aroēru, kas atrodas Amonas upes krastā, un tām pilsētām, kas vispārīgi upes krastā, līdz Gileādai nebija nevienas pilsētas, kas mums būtu palikusi neieņemama, kas būtu varējusi mums pretī turēties, jo tas Kungs, mūsu Dievs, bija mums visu nodevis mūsu varā.
37. Tikai vienīgi Amona bērnu zemi tu atstāji neskartu, netuvodamies nedz Jabokas upes krastiem, nedz pilsētām kalnos, nedz kādai citai vietai, ko tas Kungs, mūsu Dievs, bija aizliedzis aiztikt.“ —