5. Mozus 33 NLB
1. Šī ir svētība, ar ko Dieva vīrs Mozus svētīja Israēla dēlus pirms savas nāves.
2. Viņš teica: “Kungs no Sīnaja nāca, no Seīra uzausa pār tiem, no Pārānas kalna atspīdēja, viņš nāca ar svētajiem pulkiem, un uguns pie viņa labās rokas – tiem likums!
3. Tiešām, viņš mīl savus ļaudis! Visi svētie ir tavā rokā, pie tavām kājām tie krīt, klausa, ko saki!
4. Mozus mums bauslību deva par īpašumu Jēkaba sapulcei!
5. Savam mīlulim viņš kļuva par ķēniņu – kad tika pulcēti tautas galvenie, kopā visas Israēla ciltis!
6. Lai dzīvo Rūbens un nemirst, lai viņam ļaužu jo daudz!
7. Un šis par Jūdu. Tā viņš teica: klausies, Kungs, Jūdas balsi, pie viņa tautas aizved viņu! Pats sevi viņš pratīs aizstāvēt strīdā, jo tu tam palīgs pret ienaidniekiem!
8. Un Levī viņš teica: lai tavs urīms un tavs tumīms tiek taisnīgam vīram, ko tu pārbaudīji Masā, ar ko tu strīdējies pie Merības ūdeņiem,
9. kas saka par savu tēvu un māti: uz tiem es neraugos! – kas savus brāļus neatzīst, kas savus dēlus nepazīst. Viņš ievēro, ko tu saki, un tavu derību viņš sargā!
10. Viņš norāda Jēkabam tavas tiesas un tavu bauslību Israēlam, viņš liek kvēpināmās smaržzāles tev pie nāsīm, visu sadedzināmo upuri tavā altārī.
11. Svētī, Kungs, viņa spēku, lai tev tīk, ko viņš dara! Satriec gurnus tiem, kas ceļas pret viņu, un tie, kas viņu nīst, lai vairs neceļas!
12. Par Benjāminu viņš teica: Kungam mīļotais! Mīt drošībā pie viņa! Viņš to sargā augu dienu, starp viņa pleciem tas mājo!
13. Un par Jāzepu viņš teica: Kunga svētīta viņa zeme ar debesu dāvanām, rasu un dzīlēm, kas apakšā mutuļo,
14. ar dāvanām, ko dod saule, ar dāvanām, kas ik mēnesi ienāk,
15. ar senkalnu virsotnēm un mūžīgo augstieņu dāvanām,
16. ar zemes dāvanām un visu, kas to pilda! Lai viņš, kas mīt degošā ērkšķu krūmā, dod savu vēlību Jāzepam un viņa brāļa nazīra galvvidum!
17. Kā pirmdzimtais vērsis viņš lielisks, kā meža vērsim tam ragi, ar tiem viņš badīs tautas, it visas līdz zemes malai – tādi ir Efraima pulki, un tādi ir Manases tūkstoši!
18. Un par Zebulūnu viņš teica: priecājies, Zebulūn, kad tu iznāc, un, Jisašhar, savās teltīs!
19. Ļaudis tie kalnā sauc, tur viņi upurē taisnības upurus, jo ūdeņu pārpilnību tie zīž un apslēptos dārgumus – no smiltīm!
20. Un par Gādu viņš teica: svētīts, kas vairoja Gādu! Kā lauva viņš zviln, elkoni un skaustu pluinī!
21. Viņš sev labāko izraudzījis, jo tāda ir likumdevēja daļa! Viņš gāja pie tautas vadoņiem, Kunga taisnību pildīja un viņa tiesas ar Israēlu.
22. Un par Dānu viņš teica: Dāns – lauvēns, kas no Bāšānas lec!
23. Un par Naftālī viņš teica: Naftālī sāts labuma, Kunga svētības pilns – jūru un dienvidus iemantojis!
24. Un par Ašēru viņš teica: vissvētītākais no dēliem Ašērs! Lai ir tīkamākais no saviem brāļiem! Lai mērc savas kājas eļļā!
25. Dzelzs un varš – tavi aizšaujamie, cik tev dienu – tik turības!
26. Nav cita tāda kā Ješurūna Dievs! Viņš jāj debesīs tev palīgā, savā augstībā pa padebešiem!
27. Senais Dievs – tava mājvieta! Tu – zem mūžīgiem elkoņiem! Viņš patrieks tavus ienaidniekus, viņš ir teicis, ka tos iznīcinās!
28. Droši Israēls vienatnē mājos! Jēkabs redzēs maizes un vīna zemi, jā, viņa debesis lāso rasu!
29. Svētīts tu, Israēl! Kurš līdzinās tev?! Kungs glābis tautu! Viņš ir vairogs, kas palīdz tev, viņš – tavas slavas zobens! Tavi ienaidnieki klups tavā priekšā, tu viņu augstienes nomīdīsi!”