Salamans mācītājs 1 LTV1965
1. Šie ir mācītāja, Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, vārdi.
2. Ak niecību niecība! saka mācītājs. —Ak niecību niecība! Viss ir niecība!
3. Kāds labums atlec cilvēkam no viņa pūlēm, kam viņš nododas zem saules?
4. Viens dzimums aiziet, un cits dzimums nāk, bet zeme pastāv mūžīgi nesatricināta.
5. Saule uzlec, un saule noriet un steidzas atpakaļ uz to pašu vietu, no kurienes tā atkal no jauna uzlec.
6. Vējš iet uz dienvidiem un griežas pret ziemeļiem; nepārtraukti visapkārt griezdamies un pūzdams, tas aptek apkārt un nonāk atpakaļ savā vecajā vietā.
7. Visas upes ietek jūrā, un tomēr jūra nekļūst pilnāka; bet pa to pašu vietu, pa kuru upes tek, tās tek arvienu joprojām.
8. Visās vietās ir tikdaudz grūtumu, ka neviens cilvēks to nevar izteikt; acis ir par vāju, lai visu to saredzētu, un ausis, lai visu to sadzirdētu.
9. Kas ir jau bijis, tas atkal būs, un kas jau ir noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules.
10. Vai kaut kas kādreiz notiek, par ko varētu sacīt: „Redzi, tas ir kaut kas jauns!“ Tas jau sen ir bijis laikos, kas ir bijuši ilgi priekš mums.
11. No agrākiem laikiem nav palikusi nekāda piemiņa, un par tiem, vēlākiem, —kuri nāks, ari par tiem nepaliks nekāda piemiņa tiem, kas nāks pēc viņiem.
12. Es, —mācītājs, biju ķēniņš pār I sraēlu—J eruzālemē,
13. Un es apņēmos savā sirdī, ka es ar gudrību visu izpētīšu un izdibināšu, kas zem debess notiek: šīs grūtās un garlaicīgās pūles Dievs ir uzlicis cilvēku bērniem, lai viņi ar tām nomokās.
14. Es novēroju visus darbus, kādi tiek zem saules darīti, —un redzi, viss bija niecība un vēja ķeršana,
15. Jo tas, kas līks, nevar kļūt taisns, un kas nepilnīgs, to nevar skaitīt par pilnvērtīgu.
16. Es domāju pie sevis savā sirdī un sacīju: „Patiesi, es esmu gudrībā augsti cēlies un vairāk pieņēmies nekā visi tie, kuri ir bijuši pirms manis Jeruzālemē, un mans gars ir redzējis gudrības un ieguvis atziņu papilnam!“
17. Un kad es savā garā apņēmos izzināt, —kas ir gudrība, un izprast, kas ir neapdomība un neprātība, tad es skaidri atzinu, ka ari tā ir vēja ķeršana;
18. Jo kur ir daudz gudrības, tur ir daudz nepatikšanu, un ar atziņas pie-augšanu vairojas arī vilšanās.