Salamans mācītājs 2 NLB

1. Es sacīju sev: nu, nāc, lai es pārbaudu tevi līksmībā – izbaudi labu! – Bet, redzi, arī tā ir tukšība!

2. Par smiekliem es teicu: tie traki! – un par līksmību: kam tā der?!

3. Es meklēju savā sirdī un nodevu vīnam miesu, bet gudrība vadīja manu sirdi, lai savaldu muļķību, un es saprotu, ko cilvēkbērniem vislabāk darīt zem debess viņu mūža dienās.

4. Es ķēros pie lieliem darbiem, es cēlu sev namus, es stādīju vīnadārzus,

5. es iekopu dārzus un augulājus, es stādīju tajos visādus augļu kokus,

6. es uzplūdināju ūdens dīķus, ko dzirdīt kokus mežā,

7. es pirku vergus un verdzenes, un jauni vergi dzima manā namā. Man bija ganāmpulki – gan vērši, gan avis –, man bija to vairāk nekā jebkuram pirms manis Jeruzālemē.

8. Es krāju sudrabu un zeltu, ķēniņu un vietvalžu bagātības, es iegādājos sev dziedoņus un dziedones, un visu cilvēkbērnu saldumu – kundzenes, kundzenes!

9. Tā es augu un pletos pāri visiem, kas bijuši pirms manis Jeruzālemē – un mana gudrība arī palika man!

10. Visu, ko manas acis kāroja, es tām ļāvu, es neliedzu savai sirdij nekādu līksmību – lai mana sirds līksmojas par manām pūlēm, jo tā man ir alga par manām pūlēm.

11. Tad es pavēros uz visu, ko manas rokas bija veikušas, uz visiem darbiem, kuros biju pūlējies, un, redzi, viss ir tukšība un vēja tvarsts – nekas nav iegūstams zem saules!

12. Es pavēros un redzēju gan gudrību, gan dulnumu, gan muļķību. Ko tad spēj cilvēks, kas nāk pēc ķēniņa? Tikai to, kas jau padarīts.

13. Es esmu to redzējis – gudrība stāv augstāk par muļķību, tāpat kā gaisma ir augstāk par tumsu.

14. Gudram acis ir pierē, bet muļķis staigā tumsā – taču es zinu, ka tiem abiem nolikts viens liktenis.

15. Es sacīju sev: arī man nolikts muļķa liktenis – kādēļ tad es tik ļoti nodevos gudrībai? – Un es teicu sev, ka arī tā ir tukšība!

16. Jo arī gudro nepiemin mūžam tāpat kā muļķi, un jo drīz aizmirstas viss; un kā nāk, ka gudrais mirst tāpat kā muļķis?

17. Un es ienīdu dzīvi, jo nejauks man šķita viss, kas notiek zem saules, jo viss ir tukšība un vēja tvarsts.

18. Es ienīdu visus savus pūliņus, kā es biju pūlējies zem saules, jo man tie jāatstāj kādam, kurš būs pēc manis,

19. un kas zina, vai tas būs gudrais vai muļķis, taču viņš valdīs pār visiem maniem pūliņiem, ko es ar gudru prātu pūlējos zem saules, – arī tā ir tukšība!

20. Un izmisums sagrāba manu sirdi dēļ visiem pūliņiem, kā es biju pūlējies zem saules.

21. Jo, redzi, cilvēks ir pūlējies ar gudrību, zināšanu un prasmi, un tādam, kas nav tur pūlējies, – tādam viņš atdod savu daļu! Arī tā ir tukšība! Un liela nejaucība!

22. Ko tad gūst cilvēks par saviem pūliņiem un savas sirds bažām, ka tas pūlas zem saules?

23. Jo sāpēs paiet visas viņa dienas un raizes ir viņa amats – pat naktī neatdus viņa sirds! Arī tā ir tukšība!

24. Cilvēkam nav nekā labāka kā ēst, dzert un rast savos pūliņos prieku. Es redzu, ka tas no Dieva rokas!

25. Jo kurš ēd un gavē bez viņa ziņas?

26. Jo tam cilvēkam, kas viņam tīk, viņš dod gudrību, zināšanu un līksmību, bet grēciniekam viņš uzliek par amatu vairot un krāt, lai atdotu tam, kurš tīk Dievam. Arī tā ir tukšība un vēja tvarsts!