Salamans mācītājs 3 NLB

1. Viss savā reizē un savs laiks ik lietai zem debess:

2. laiks dzimt un laiks mirt, laiks stādīt un laiks plūkt stādus,

3. laiks nokaut un laiks dziedināt, laiks graut un laiks celt,

4. laiks raudāt un laiks smiet, laiks sērot un laiks diet,

5. laiks akmeņus mest un laiks akmeņus vākt, laiks apskaut un laiks bēgt no skavām,

6. laiks meklēt un laiks zaudēt, laiks glabāt un laiks sviest prom,

7. laiks saplēst un laiks šūt, laiks klusēt un laiks runāt,

8. laiks mīlēt un laiks nīst, laiks karam un laiks mieram.

9. Kas tiek darītājam no viņa pūlēm?

10. Es redzēju, kādu amatu Dievs uzlicis cilvēkbērniem nopūlēties.

11. Visu viņš darījis jauku tā īstajā laikā! Pat mūžību viņš tiem ielicis sirdī – vien neatklāt cilvēkam darbus, ko Dievs darījis no iesākuma līdz galam.

12. Zinu, ka nekas tiem nav labāk kā līksmot un priecāties, kamēr tie dzīvo.

13. Un, ja cilvēks ēd, dzer un rod prieku visos savos pūliņos, tad tā ir Dieva dāvana.

14. Zinu, ka viss, ko Dievs dara, pastāvēs mūžam, tam nevar ne pielikt, ne atņemt – Dievs tā ir darījis, lai tie bīstas viņa.

15. Kas ir bijis, jau atkal ir; kas būs, jau ir bijis – un Dievs lūko pēc pagājušā.

16. Un ko es vēl redzēju zem saules – tiesas vietā tur negantība, un taisnības vietā tur negantība!

17. Es sacīju sev: gan taisno, gan ļaundari tiesās Dievs, jo tur ir savs laiks katrai lietai un katram darbam.

18. Es sacīju sev par cilvēkbērniem: Dievs viņus ir pārbaudījis un parādījis, ka viņi ir lopi, tik tiešām!

19. Jo cilvēkbērnu liktenis un lopu liktenis viens – kā viens mirst, tā otrs, viena dvaša tiem visiem, un cilvēks nav pārāks par lopu, jo viss ir tukšība.

20. Visi iet uz to pašu vietu – visi nāk no pīšļiem un atgriežas pīšļos.

21. Kurš zina, vai cilvēkbērnu dvaša kāpj augšup, bet lopu dvaša grimst lejup zemē?

22. Es redzēju, ka cilvēkam nav nekā labāka kā līksmot par savu darbu, jo tā ir viņa daļa. Jo kurš gan viņam parādīs, kas būs pēc viņa?