2. Mozus 14 NLB
1. Kungs teica Mozum:
2. “Saki Israēla dēliem, lai viņi atgriežas un apmetas pret Pī-Hīrotu starp Migdolu un jūru iepretim Baal-Cefonai – apmetieties pie jūras iepretī tai!
3. Un faraons teiks par Israēla dēliem: apmaldījušies viņi tai zemē, tuksnesis viņus ieslēdzis!
4. Tad es nocietināšu faraona sirdi, un viņš dzīsies tiem pakaļ. Es uzvarēšu faraonu un viņa karapulku, tad ēģiptieši zinās, ka es esmu Kungs!” – un viņi tā darīja.
5. Kad Ēģiptes ķēniņam pastāstīja, ka tauta aizbēgusi, tad faraona un viņa kalpu prāts pret tautu mainījās, un tie teica: “Ko mēs esam izdarījuši, ka atlaidām Israēlu no verdzības?!”
6. Un viņš jūdza savus ratus un ņēma līdzi arī savus ļaudis.
7. Viņš ņēma seši simti labāko ratu un visus Ēģiptes ratus un braucējus tiem visiem.
8. Kungs nocietināja Ēģiptes ķēniņa faraona sirdi, un viņš dzinās pakaļ Israēla dēliem, bet Israēla dēlus vadīja stipra roka.
9. Ēģiptieši viņus vajāja un panāca apmetnē pie jūras – visi faraona zirgi, rati, viņa jātnieki un karaspēks! – pie Pī-Hīrotas iepretī Baal-Cefonai.
10. Faraons tuvojās, Israēla dēli pacēla savas acis, un redzi – ēģiptieši dzinās tiem pakaļ, un tie ļoti izbijās. Israēla dēli brēca uz Kungu.
11. Viņi teica Mozum: “Vai Ēģiptē nav kapu, ka tu mūs atvedi nomirt tuksnesī?! Redzi, ko tu mums izdarīji, aizvezdams mūs no Ēģiptes!
12. Vai mēs Ēģiptē neteicām: atstāj mūs vergot ēģiptiešiem, jo mēs labāk vergojam ēģiptiešiem nekā mirstam tuksnesī!”
13. Bet Mozus tautai teica: “Nebaidieties, palieciet un skatiet Kunga glābšanu, ko viņš jums dos šodien – šodien jūs redzat ēģiptiešus, bet nemūžam vairs tos neredzēsiet!
14. Kungs par jums cīnīsies, bet jūs klusējiet!”
15. Un Kungs teica Mozum: “Kāpēc tu brēc uz mani? Saki Israēla dēliem, lai viņi dodas uz priekšu!
16. Bet tu pacel savu spieķi un izstiep roku pār jūru, pāršķel to, lai Israēla dēli cauri jūrai iet pa sausu zemi.
17. Un es, redzi, es nocietināšu ēģiptiešu sirdis – viņi dosies tiem pakaļ, un es uzvarēšu faraonu un viņa karaspēku, viņa ratus un viņa jātniekus!
18. Ēģiptieši zinās, ka es esmu Kungs – kad es uzvarēšu faraonu, viņa ratus un viņa jātniekus!”
19. Un Dieva eņģelis, kas bija gājis pa priekšu Israēla dēlu nometnei, nostājās beigās un gāja tiem no aizmugures. Un mākoņu stabs no priekšas nostājās tiem aizmugurē.
20. Tas atradās starp ēģiptiešu nometni un Israēla nometni. Bija mākonis – un tumsa. Tas apgaismoja nakti. Un visu nakti viņi netuvojās viens otram.
21. Tad Mozus izstiepa roku pār jūru, un Kungs dzina jūru ar spēcīgu austrumvēju, kas pūta visu nakti, padarīja jūru par sauszemi, un ūdeņi pāršķēlās.
22. Israēla dēli cauri jūrai gāja pa sausu zemi – ūdeņi bija tiem kā mūris no labās un no kreisās puses!
23. Ēģiptieši viņus vajāja, un visi faraona zirgi, viņa rati un jātnieki devās tiem pakaļ jūrā.
24. Ap rīta sardzes laiku Kungs palūkojās uz ēģiptiešu nometni no uguns un mākoņa staba un iztrūcināja ēģiptiešu nometni.
Ēģiptiešu karaspēks tiek noslīcināts25. Viņš iestrēdzināja ratu riteņus, ka bija smagi braukt, un ēģiptieši teica: “Bēgam no Israēla, jo viņu pusē pret ēģiptiešiem cīnās Kungs!”
26. Un Kungs teica Mozum: “Izstiep savu roku pār jūru, liec, lai ūdeņi nāk atpakaļ pār ēģiptiešiem, viņu ratiem un jātniekiem!”
27. Mozus izstiepa savu roku pār jūru, un pret rītu jūra atgriezās savā gultnē, un ēģiptieši bēga taisni tai pretī. Tā Kungs izmētāja ēģiptiešus jūrā.
28. Ūdeņi atgriezās un apklāja visus faraona karaspēka ratus un jātniekus, kas bija devušies viņiem pakaļ jūrā, – neviens no tiem neatlika!
29. Bet Israēla dēli cauri jūrai gāja pa sausu zemi, un ūdeņi tiem bija kā mūris no labās un no kreisās puses.
30. Tajā dienā Kungs izglāba Israēlu no ēģiptiešu rokas un Israēls skatīja ēģiptiešus beigtus jūras krastā.
31. Israēls nu redzēja, ko Kungs ar varenu roku bija darījis ēģiptiešiem, un tauta bijās Kunga, un viņi ticēja Kungam un viņa kalpam Mozum.