2. Mozus 15 LG8
1. Tad Mozus un Israēla bērni dziedāja Tam Kungam šo dziesmu un sacīja: es dziedāšu Tam Kungam, jo Viņš ir ļoti paaugstinājies: zirgus un viņu jātniekus Viņš iegāzis jūrā.
2. Tas Kungs ir mans spēks un mana dziesma, un Viņš man bijis par pestīšanu: Viņš ir mans Stiprais Dievs, es Viņu pagodināšu; Viņš ir mana tēva Dievs, es Viņu paaugstināšu.
3. Tas Kungs ir karavīrs, Kungs ir Viņa vārds.
4. Faraona ratus un viņa spēku Viņš iemetis jūrā, un viņa izlasītie virsnieki noslīkuši Niedru jūrā.
5. Dziļumi tos apklājuši, tie dziļumā nogrimuši kā akmens.
6. Ak Kungs! Tava labā roka ir pagodināta caur spēku, Tava labā roka, ak Kungs, ienaidniekus salauzījusi.
7. Un Savā lielā augstumā Tu esi nogāzis Savus pretiniekus, Tu esi izlaidis Savu bardzību, kas tos aprijusi kā rugājus.
8. Un caur Tavu nāšu pūšanu sacēlās ūdeņi, strauti sastājās kā kopā, ūdeņi sastinga jūras vidū.
9. Ienaidnieks sacīja: es vajāšu, es panākšu, es dalīšu laupījumu, mana dvēsele pie tiem atriebsies. Es izvilkšu savu zobenu, un mana roka tos izdeldēs.
10. Tu Savu dvašu esi pūtis, jūra tos apklājusi, tie nogrimuši kā svins varenos ūdeņos.
11. Ak Kungs! Kas ir tāds kā Tu? Kas ir tāds kā Tu starp dieviem, pagodināts svētībā, cienījams ar slavas dziesmām, brīnumu darītājs?
12. Tu esi izstiepis Savu labo roku, zeme tos aprijusi.
13. Tu caur Savu žēlastību esi vadījis šos ļaudis, ko Tu atpestījis, Tu tos esi vadījis caur Savu spēku uz Tavas svētības mājas vietu.
14. Tautas to dzird un trīc, bailība tos aizņēmusi, kas Fīlistejā mājo.
15. Tad Edoma virsnieki iztrūcinājās, trīcēšana aizņem Moaba varenos, sirds izkūst visiem, kas Kanaānā dzīvo.
16. Iztrūcināšana un bailība krīt uz tiem, caur Tava elkoņa lielumu tie paliek klusu kā akmens, tiekams Tavi ļaudis pārstaigās cauri, ak Kungs, tiekams tie ļaudis pārstaigās, ko Tu Sev esi mantojis.
17. Tu tos vedi un stādi Savas mantības kalnā, vietā, ko Tu, Kungs, esi darījis par Savu mājas vietu, svētā vietā, ko Tavas rokas, ak Kungs, ir cēlušas.
18. Tas Kungs ir ķēniņš mūžīgi mūžam.
19. Jo Faraona zirgi ar viņa ratiem un ar viņa jātniekiem ir nākuši jūrā, un Tas Kungs jūras ūdenim ir licis pār tiem atpakaļ griezties, bet Israēla bērni caur jūras vidu izgājuši sausām kājām.
20. Un praviete Mirjama, Ārona māsa, ņēma bungas savā rokā, un visas sievas sekoja viņai ar bungām un dejām.
21. Tad Mirjama tiem atbildēja: Dziediet Tam Kungam, jo Viņš ir ļoti paaugstinājies: zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā.
22. Pēc tam Mozus Israēlim lika aiziet no Niedru jūras, un tie izgāja līdz Šur tuksnesim un gāja trīs dienas tuksnesī un neatrada ūdeni.
23. Tad tie nāca uz Māru, bet Māras ūdeni nevarēja dzert, jo tas bija rūgts, tāpēc viņas vārdu nosauc Māra (rūgtums).
24. Tad ļaudis kurnēja pret Mozu un sacīja: ko mēs dzersim?
25. Un viņš brēca uz To Kungu un Tas Kungs viņam rādīja koku, to viņš ielika ūdenī, tad tas ūdens tapa salds.
26. Tur viņš tiem iecēla likumu un tiesu, un tur viņš tos pārbaudīja un sacīja: ja jūs uzmanīgi klausīsiet Tā Kunga sava Dieva balsi un darīsiet, kas tiesa ir Viņa acīs, un liksiet vērā Viņa baušļus un sargāsiet visus Viņa likumus, tad Es uz jums nelikšu nekādu vājību, ko Es esmu licis uz Ēģipti; jo Es esmu Tas Kungs tavs ārsts.
27. Tad tie nāca uz Elim, un tur bija divpadsmit avoti un septiņdesmit palmas, un tie tur apmeta nometni pie ūdens.