2. Mozus 19 LG8
1. Trešā mēnesī pēc Israēla bērnu iziešanas no Ēģiptes zemes, tanī laikā tie nonāca Sinaī tuksnesī.
2. Jo tie izgāja no Refidim un nonāca Sinaī tuksnesī un apmeta nometni tuksnesī; tur Israēls apmeta nometni pret kalnu.
3. Un Mozus uzkāpa pie Dieva, un Tas Kungs sauca uz viņu no kalna un sacīja: tā tev būs sacīt uz Jēkaba namu un pasludināt Israēla bērniem:
4. Jūs esat redzējuši, ko Es ēģiptiešiem esmu darījis, ka Es jūs nesu uz ērgļu spārniem un jūs pie Sevis vedu.
5. Un nu, ja jūs klausīsiet Manu balsi un turēsiet Manu derību, tad jūs no visām tautām būsiet Mans īpašums, jo Man pieder visa pasaule.
6. Un jūs Man būsiet priesteru ķēniņa valstība un svēta tauta. Šie ir vārdi, ko tev būs runāt uz Israēla bērniem.
7. Un Mozus nāca un sasauca ļaužu vecajus un lika viņiem priekšā visus šos vārdus, ko Tas Kungs viņam bija pavēlējis.
8. Tad visi ļaudis kopā atbildēja un sacīja: visu, ko Tas Kungs ir runājis, to mēs darīsim. Un Mozus nesa ļaužu vārdus atkal pie Tā Kunga.
9. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: redzi, Es nākšu pie tevis biezā padebesī, ka ļaudis dzird, Mani ar tevi runājam, un ka tie arī tev tic mūžam. Un Mozus teica Tam Kungam ļaužu vārdus.
10. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej pie ļaudīm un svētī tos šodien un rīt, un lai tie mazgā savas drēbes.
11. Un lai tie ir gatavi uz trešo dienu; jo trešajā dienā Tas Kungs nolaidīsies visu ļaužu acu priekšā uz Sinaī kalnu.
12. Un tev būs taisīt sētu ap ļaudīm un sacīt: sargājaties, ka nekāpjat uz kalnu un neaizskarat viņa galu; ikviens, kas kalnu aizskars, tas mirdams mirs.
13. Nevienai rokai to nebūs aizskart, bet tam tik tiešām ar akmeņiem būs tapt nomētātam vai nošautam; vai tas ir lops, vai cilvēks, tam nebūs dzīvot. Kad taure atskanēs, tad tiem būs kāpt uz kalnu.
14. Tad Mozus nonāca no kalna pie ļaudīm. Un viņš svētīja tos ļaudis, un tie mazgāja savas drēbes.
15. Un viņš sacīja uz ļaudīm: esiet gatavi uz trešo dienu, neaiztiekat sievas.
16. Un notika trešajā dienā, kad gaisma ausa, tad bija pērkoni un zibeņi un biezs padebesis virs kalna un varen stipras bazūnes skaņa, tā ka visi ļaudis iztrūcinājās, kas bija nometnē.
17. Un Mozus tos ļaudis izveda no nomrtnes Dievam pretī, un tie nostājās apakšā pie kalna.
18. Un Sinaī kalns kūpeja, tāpēc ka Tas Kungs nonāca ar uguni, un viņa dūmi cēlās tā kā krāsns dūmi, un viss kalns ļoti trīcēja.
19. Un bazūnes skaņa palika jo stipra, un Mozus runāja, un Dievs tam atbildēja caur balsi.
20. Kad nu Tas Kungs bija nonācis uz Sinaī kalnu, uz kalna galu, tad Tas Kungs sauca Mozu uz kalna galu, un Mozus kāpa augšā.
21. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: nokāp un piekodini ļaudīm, lai tie cauri nelaužas redzēt To Kungu, ka daudzi no tiem nekrīt.
22. Un priesteriem, kas nāk pie Tā Kunga, būs svētīties, ka Tas Kungs tos nesatriec.
23. Tad Mozus sacīja uz To Kungu: tie ļaudis nevar kāpt uz Sinaī kalnu, jo Tu mums esi piekodinājis sacīdams: dari sētu ap kalnu un svētī to.
24. Tad Tas Kungs uz to sacīja: ej, kāp zemē. Tad tev un Āronam līdz ar tevi būs kāpt augšā, bet priesteriem un ļaudīm nebūs cauri lauzties uzkāpt pie Tā Kunga, ka Viņš tos nesatriec.
25. Tad Mozus nokāpa pie ļaudīm un tiem to sacīja.