2. Mozus 33 LG8

1. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej un celies no šejienes, tu un ļaudis, ko tu esi izvedis no Ēģiptes zemes, uz zemi, ko Es esmu zvērējis Ābrahāmam, Īzakam un Jēkabam, sacīdams: tavam dzimumam Es to došu.

2. Un Es sūtīšu eņģeli tavā priekšā un izdzīšu Kanaāniešus, Amoriešus un Hetiešus un Fereziešus, Hiviešus un Jebusiešus: uz zemi, kur piens un medus tek.

3. Jo Es tavā vidū neiešu līdz, jo jūs esat pārgalvīgi ļaudis, ka Es ceļā jūs neapriju.

4. Kad ļaudis dzirdēja šo briesmīgo vārdu, tad tie žēlojās, un neviens neapvilka savas greznās drēbes.

5. Un Tas Kungs bija sacījis uz Mozu: saki Israēla bērniem: jūs esat pārgalvīgi ļaudis; kad Es tev iešu līdz vienu acumirkli, tad Es tevi izdeldēšu. Bet nu noliec savu greznumu, tad Es zināšu, ko tev darīšu.

6. Tad Israēla bērni nometa savu greznumu pie Horeb kalna.

7. Un Mozus ņēma telti un to uzcēla ārpusē, tālu no nometnes, un to nosauca par saiešanas telti. Un kas To Kungu meklēja, tam bija jāiziet uz saiešanas telti, kas bija ārā no nometnes.

8. Un kad Mozus izgāja uz to telti, tad visi ļaudis cēlās, un ikviens stāvēja sava dzīvokļa durvīs un vēroja Mozu, tiekams tas bija iegājis teltī.

9. Un kad Mozus teltī iegāja, tad padebeša stabs nonāca un stāvēja telts durvīs, un Viņš runāja ar Mozu;

10. Un visi ļaudis redzēja padebeša stabu telts durvīs stāvam, un visi ļaudis cēlās un ikviens metās pie zemes sava dzīvokļa durvīs.

11. Un Tas Kungs runāja ar Mozu vaigu vaigā, itin kā kas runā ar savu draugu. Pēc tam viņš griezās atpakaļ uz nometni, bet Jozuas, viņa sulainis, Nuna dēls, jauneklis, neatstājās no telts.

12. Un Mozus sacīja uz To Kungu: redzi, Tu man saki: vadi šos ļaudis! Bet Tu man nesaki, ko Tu man sūtīsi līdzi, jebšu Tu esi sacījis: Es pazīstu tevi pie vārda, - un atkal: tu esi žēlastību atradis Manās acīs.

13. Un nu, ja es žēlastību esmu atradis Tavās acīs, tad lūdzams, dari man jel zināmu Tavu ceļu, lai es Tevi pazīstu, un lai es atrodu žēlastību Tavās acīs, un uzlūko, ka šie ļaudis ir Tavi ļaudis.

14. Bet Viņš sacīja: Mans vaigs ies līdz, un Es tevi vedīšu pie dusas.

15. Tad tas uz Viņu sacīja: ja Tavs vaigs neies līdzi, tad neved mūs no šejienes.

16. Jo kā tad būs manīt, ka es un Tavi ļaudis žēlastību esam atraduši Tavās acīs, kā vien, ja Tu mums ej līdzi? Tā mēs tapsim atsevišķa tauta, es un Tavi ļaudis, visu tautu priekšā, kas virs zemes.

17. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: arī šo lietu, ko tu esi runājis, Es darīšu; jo tu esi atradis žēlastību Manās acīs, un Es tevi pazīstu pēc vārda.

18. Tad tas sacīja: rādi man, lūdzams, Savu godību.

19. Un Viņš sacīja: Es visai Savai laipnībai likšu garām iet tavā priekšā un saukšu Tā Kunga vārdu tavā priekšā. Jo Es esmu žēlīgs, kam esmu žēlīgs, un apžēlojos, par ko apžēlojos.

20. Vēl Viņš sacīja: tu Manu vaigu nevari redzēt, jo neviens cilvēks Mani nevar redzēt un dzīvot.

21. Un Tas Kungs sacīja: redzi, šeit pie Manis ir vieta, tur tev būs stāvēt uz klints.

22. Un kad Mana godība ies garām, tad Es tev likšu stāvēt klints alā, un tevi apklāšu ar Savu roku, tiekams būšu garām gājis.

23. Un kad Es Savu roku būšu atņēmis, tad tu Mani redzēsi no aizmugures, bet Manu vaigu nevar redzēt.