2. Mozus 4 LG8
1. Tad Mozus atbildēja un sacīja: bet redzi, viņi man neticēs nedz klausīs manai balsij, jo tie sacīs: Tas Kungs tev nav parādījies.
2. Un Tas Kungs uz to sacīja: kas tev tavā rokā?
3. Un tas sacīja: zizlis. Tad Viņš sacīja: met to zemē! Un tas to meta zemē; tad tas kļuva par čūsku, un Mozus bēga no viņas.
4. Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: izstiep savu roku un satver to pie astes! Un tas izstiepa savu roku un to satvēra; tad tā atkal kļuva par zizli viņa rokā.
5. Tāpēc viņi ticēs, ka tev Tas Kungs ir parādījies, viņu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs.
6. Un Tas Kungs vēl tam sacīja: bāz jel savu roku azotē! Un tas iebāza savu roku azotē un to izvilka, un redzi, tā roka bija spitālīga kā sniegs.
7. Un Viņš sacīja: bāz atkal savu roku azotē! Un tas iebāza savu roku azotē un to izvilka no azotes, un redzi, tā bija atkal kā viņa cita miesa.
8. Un ja viņi tev neticēs un neklausīs pie pirmās zīmes, tad viņi tev ticēs pie otrās zīmes.
9. Un ja viņi arī neticēs šīm divām zīmēm un neklausīs tavai balsij, tad ņem ūdeni no upes un izlej to uz sausumu, tad ūdens, ko tu no upes ņemsi, paliks par asinīm uz sausuma.
10. Tad Mozus sacīja uz To Kungu: Ak Kungs! es neesmu runātājs, nedz vakar, nedz aizvakar, nedz no tā laika, kad Tu uz Savu kalpu esi runājis, jo man ir grūta valoda un grūta mēle.
11. Tad Tas Kungs uz to sacīja: kas cilvēkam muti devis? Jeb kas dara mēmu vai kurlu vai redzīgu vai aklu? Vai ne Es, Tas Kungs?
12. Un nu ej, Es būšu ar tavu muti un tev mācīšu, kas tev jārunā.
13. Tad viņš sacīja: ak Kungs, sūti jel kādu sūtīdams!
14. Tad Tā Kunga dusmība iedegās par Mozu un viņš sacīja: vai Ārons, Levīts, nav tavs brālis? Es zinu, ka tas skaidri runā. Un redzi, tas izies tev pretī un priecāsies savā sirdī, tevi redzēdams.
15. Tad tev būs runāt uz viņu un tos vārdus likt viņa mutē, un Es būšu ar tavu muti un ar viņa muti, un Es jūs mācīšu, kas jums jādara.
16. Un viņš tevā vietā runās ar ļaudīm, viņam būs tev būt par muti, un tev būs viņam būt par Dievu.
17. Un ņem šo zizli savā rokā, ar to tev būs zīmes darīt.
18. Tad Mozus nogāja un atgriezās pie sava tēvoča Jetrus un uz to sacīja: laidi mani iet atpakaļ pie saviem brāļiem, kas Ēģiptes zemē, un raudzīt, vai tie vēl dzīvi. Tad Jetrus sacīja uz Mozu: ej ar mieru.
19. Tas Kungs vēl sacīja uz Mozu Midiānā: ej atpakaļ uz Ēģiptes zemi, jo visi vīri ir miruši, kas tavu dzīvību meklēja.
20. Tad Mozus ņēma savu sievu un savus dēlus un tiem lika jāt uz ēzeļiem un griezās atpakaļ uz Ēģiptes zemi; un Mozus ņēma Dieva zizli savā rokā.
21. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: kad tu nu ej atpakaļ uz Ēģiptes zemi, tad pielūko, ka tu dari visus brīnumus, ko Es tev esmu devis Faraona priekšā; tomēr Es viņa sirdi apcietināšu, ka viņš ļaudis neatlaidīs.
22. Tad tev būs sacīt uz Faraonu: tā saka Tas Kungs: Israēls ir Mans dēls, Mans pirmdzimtais;
23. Un Es tev esmu sacījis: atlaid Manu dēlu, ka tas Man kalpo, bet tu esi liedzies viņu atlaist; redzi, Es nokaušu tavu dēlu, tavu pirmdzimto.
24. Un kad viņš uz ceļa bija naktsmājās, tad Tas Kungs viņam nāca pretī un meklēja viņu nokaut.
25. Un Cipora ņēma asu akmeni un apgraizīja sava dēla priekšādu un aizskāra viņa kājas un sacīja: Tu man esi asins līgavainis.
26. Tad Viņš no tā atstājās; bet tā sacīja: asins līgavainis, apgraizīšanas dēļ.
27. Tad Tas Kungs sacīja uz Āronu: ej Mozum pretī uz tuksnesi. Un viņš gāja un to sastapa pie Tā Dieva kalna, un viņš to skūpstīja.
28. Un Mozus teica Āronam visus vārdus, ar ko Tas Kungs viņu bija sūtījis, un par visām zīmēm, ko Tas viņam bija pavēlējis.
29. Tad Mozus un Ārons gāja un sapulcēja visus Israēla bērnu vecajus.
30. Un Ārons runāja visus vārdus, ko Tas Kungs bija sacījis uz Mozu, un viņš darīja zīmes ļaužu priekšā.
31. Un ļaudis ticēja. Un tie dzirdēja, ka Tas Kungs piemeklējis Israēla bērnus un ka Tas redzējis viņu spaidīšanu, un tie klanījās un pielūdza Dievu.