2. Mozus 4 LTV1965
1. Bet Mozus atbildēja, sacīdams: „Viņi man neticēs un neklausīs mani, bet sacīs: „Tas Kungs tev nemaz nav parādījies.“
2. Un tas Kungs viņam sacīja: „Kas tev rokā?“ Un viņš teica: „Zizlis.“
3. Un Viņš tam sacīja: „Nomet to zemē.“ Un viņš to nometa zemē. Tad tas kļuva par čūsku. Bet Mozus bēga no tās.
4. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Izstiep savu roku un satver to aiz astes!“ Un viņš izstiepa savu roku un satvēra to, un tā atkal kļuva par zizli viņa delnā.
5. „Tā tie tev ticēs, ka tev parādījies tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs, īzāka Dievs un Jēkaba Dievs.“
6. Un tas Kungs viņam vēl sacīja: „Bāz roku savā azotē!“ Un viņš iebāza savu roku azotē un to izvilka, un lūk, viņa roka bija pārklāta izsitumiem kā ar sniegu.
7. Un Viņš sacīja: „Bāz roku atpakaļ savā azotē!“ Un viņš iebāza roku atpakaļ azotē, un kad viņš to izvilka atkal ārā, tad, lūk, tā bija kā viņa pārējā miesa.
8. „Un notiks, ja viņi tev neticēs un neklausīs pēc pirmās zīmes, tad viņi tev ticēs otras zīmes dēļ.
9. Un ja notiks, ka viņi neticēs abām šīm zīmēm un neklausīs tevi, tad paņem ūdeni no upes un izlej to sausā vietā, un tad notiks, ka tas ūdens, kupu tu būsi smēlis no upes, uz sausuma kļūs par asinīm.“
10. Tad Mozus sacīja uz to Kungu: „Ak Kungs, es neesmu runātājs, tāds neesmu bijis vakar, tāds neesmu arī šodien, kopš Tu runāji ar savu kalpu; bet man ir grūta valoda un neveikla mēle.“
11. Bet tas Kungs sacīja viņam: „Kas ir cilvēkam muti devis? Un kas dara mēmu vai kurlu, vai redzīgu, vai aklu? —Vai ne Es, tas Kungs?
12. Bet tagad ej! Es būšu ar tavu muti, un Es tev mācīšu, kas tev sakāms.“
13. Bet Mozus sacīja: „Ak Kungs, sūti taču ko sūtīdams!“
14. Tad tas Kungs iedegās dusmās pret Mozu un sacīja: „Vai Ievīts Ārons nav tavs brālis? Es zinu, ka tas runā veikli, viņš nāks tev pretī, un, tevi ieraugot, tam prieks būs sirdī.
15. Un tu runā uz viņu un liec vārdus viņa mutē, bet Es būšu ar tavu muti un ar viņa muti un rādīšu jums, kas jums jādara.
16. Lai runā viņš tavā vietā uz tautu, viņš lai kļūst tev par muti, bet tu esi viņam Dieva vietā.
17. Bet šo zizli ņem savā rokā, ar to tu darīsi zīmes.“
18. Un Mozus nogāja atpakaļ pie Jetrus, sava sievas tēva, un sacija tam: „Es gribu doties ceļā un gribu atgriezties pie saviem brāļiem, kas ir Ēģiptē, un redzēt, vai viņi ir vēl dzīvi.“ Un Jetrus sacīja Mozum: „Ej ar mieru!“
19. Un tas Kungs sacīja Mozum Midtanā: „Ej atpakaļ uz Ēģipti, jo visi tie vīri ir miruši, kas meklēja tavu dzīvību.“
20. Un Mozus paņēma savu sievu un savus dēlus, uzsēdināja tos uz ēzeļa. Tā viņš atgriezās Ēģiptes zemē. Un Mozus paņēma Dieva zizli savā rokā.
21. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Kad tu būsi atgriezies Ēģiptē, tad visus tos brīnumus, ko Es esmu licis tavā rokā, rādi faraona priekšā; bet Es apcietināšu viņa sirdi, un tas neatlaidīs tautu.
22. Saki faraonam: „Tā saka tas Kungs: „Israēls ir mans pirmdzimtais dēls.“
23. Un Es tev saku: „Atlaid manu dēlu, lai viņš Man kalpo, bet ja tu liedzies viņu atlaist, redzi, tad Es nonāvēšu tavu pirmdzimto dēlu.“
24. Bet ceļā, naktsmītnē, tas Kungs viņu sastapa un gribēja likt viņam mirt.
25. Tad Cipora paņēma asu akmeni un apgrieza sava dēla priekšādu, aizkāra viņa kājas un sacīja: „Tu esi man asins līgavainis.“
26. Tad Viņš no tā atstājās. No tā cēlies nosaukums „asins līgavainis,“ kādu apgraizot.
27. Un tas Kungs sacīja Aronam: „Ej Mozum pretī tuksnesī.“ Un viņš gāja un to sastapa pie Dieva kalna, un viņš to skūpstīja.
28. Tad Mozus izstāstīja Aronam visus tā Kunga vārdus, ar kādiem tas viņu bija izsūtījis, un visas tās zīmes, kādas Viņš bija pavēlējis darīt.
29. Un Mozus un Arons gāja un sapulcināja visus Israēla vecajos.
30. Un Arons runāja visus tos vārdus, kādus tas Kungs Mozum bija sacījis, un viņš darīja tās zīmes tautas priekšā.
31. Un tauta ticēja. Un kad viņi dzirdēja, ka tas Kungs uzlūkojis Israēla bērnus un redzējis viņu bēdas, tad viņi dzīli noliecās Dieva priekšā un to pielūdza.