2. Mozus 7 LTV1965
1. Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Redzi, Es tevi esmu licis faraonam par dievu, bet Arons, tavs brālis, būs tavs pravietis.
2. Tu saki visu to, ko Es tev pavēlēšu, bet tavs brālis Arons lai runā ar faraonu, lai tas izlaiž Israēla bērnus no savas zemes.
3. Bet Es gribu faraona sirdi darīt cietu, un jebšu Es darīšu savas zīmes un savus brīnumus lielā skaitā Ēģiptes zemē,
4. Tomēr faraons jums neklausīs. Tad Es likšu savu roku uz Ēģiptes zemi un izvedīšu savus pulkus, savu Israēla tautu no Ēģiptes zemes, bargu tiesu turēdams.
5. Un Ēģiptes iemītnieki atzīs, ka Es esmu tas Kungs, tādēļ ka Es būšu izstiepis savu roku pār Ēģipti un ka Es likšu iziet Israēla bērniem no viņu vidus.“
6. Un Mozus un Arons darīja tā, kā tas Kungs bija viņiem pavēlējis, to viņi darīja.
7. Un Mozus bija astoņdesmit gadus vecs, bet Arons astoņdesmit trīs gadus vecs, kad tie runāja ar faraonu.
8. Un tas Kungs sacīja Mozum un Aronam:
9. „Kad faraons sacīs jums: „Rādiet man kādu brīnumu,“ tad saki Aronam: „Ņem savu zizli un met to faraona priekšā.“
10. Un Mozus un Arons gāja pie faraona un tā sacīja, kā tas Kungs viņiem bija pavēlējis; un Arons nometa savu zizli faraona priekšā visu viņa kalpu klātbūtnē, un tas tapa par čūsku.
11. Tad ari faraons lika ataicināt savus gudros vīrus un savus burvjus, un tie izdarija to pašu ar savām burvju mākslām.
12. Un tie ikviens nometa savus zižļus, un tie pārvērtās par čūskām. Bet Ārona zizlis aprija viņu zižļus.
13. Tomēr faraona sirds palika apcietināta, un viņš neklausījās uz viņiem, kā jau tas Kungs to bija pateicis.
14. Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Faraona sirds ir cieta; viņš liedzas tautu atlaist.
15. Ej pie faraona no rīta; lūk, kad viņš ies uz upi, nostājies viņam pretim upes liedagā un paņem savā rokā zizli, kas tika pārvērsts čūskā,
16. Un saki viņam: tas Kungs, ebrēju Dievs, mani ir sūtījis pie tevis, teikdams: „Atlaid manu tautu, ka tie Man kalpo tuksnesi. Bet, lūk, tu līdz šim neesi klausījis.
17. Lūk, Es sitīšu ar zizli, kas ir manā rokā, Nīlupes ūdeni, un tas pārvērtīsies asinis.
18. Un zivis, kas vien ir upē, nobeigsies; upe smirdēs, un ēģiptiešiem riebsies dzert ūdeni no upes.“
19. Un tas Kungs sacīja Mozum: „Saki Aronam: „Ņem savu zizli un izstiep savu roku pār Ēģiptes ūdeņiem, pār viņu upēm, pār kanāliem, ezeriem un visām viņu ūdens krātuvēm, un tam būs kļūt par asinīm. Un asinis būs visā Ēģiptes zemē—visos koka un akmens traukos.“
20. Tad Mozus ar Aronu darīja tā, kā tas Kungs viņiem bija pavēlējis; viņš pacēla savu zizli un sita ūdeni, kas bija upē, faraona un viņa kalpu acu priekšā, un viss ūdens, kas bija Nīlupē, pārvērtās asinīs.
21. Un zivis upē nobeidzās, tā ka upe smirdēja, un ēģiptieši nevarēja ūdeni dzert, kas bija upē; un asinis bija visā Ēģiptes zemē.
22. Bet ēģiptiešu burvji ar savām burvju mākslām izdarija to pašu, un faraona sirds palika apcietināta, un viņš neklausīja viņiem, kā jau tas Kungs bija sacījis.
23. Un faraons pagrieza muguru un gāja uz savu namu, jo viss tas neietekmēja viņa sirdi.
24. Un visi ēģiptieši raka visapkārt upei pēc dzeramā ūdens, jo tie nevarēja dzert no upes ūdens.
25. Un tā pagāja septiņas dienas pēc tam, kad tas Kungs bija upi sitis.
26. Tad tas Kungs sacīja Mozum: „Ej pie faraona un saki viņam: Tā saka tas Kungs: „Atlaid manu tautu, lai tā Man kalpotu.
27. Un ja tu liegsies to atlaist, tad Es sodīšu visas tavas zemes robežas ar vardēm,
28. Ka upe mudžēt mudžēs ar vardēm, un tās līdīs ārā un nāks tavos namos un guļamistabā un tavā gultā, un tās līdīs tavu kalpu namos un pie taviem ļaudīm ir viņu krāsnīs, ir viņu abrās.
29. Un pie tevis un pie visiem taviem kalpiem ielīdīs vardes.“