Ecehiēls 1 NLB

1. Tas notika trīsdesmitā gada ceturtā mēneša piektajā dienā, kad es ar izsūtītajiem biju viņpus Kebaras upes, – debesis atvērās, un es redzēju Dieva parādību.

2. Šā mēneša piektajā dienā apritēja ķēniņa Jehojāhīna piektais gūsta gads.

3. Kunga vārds nāktin nāca pār Ecehiēlu, priestera Būzī dēlu, kaldiešu zemē viņpus Kebaras upes – tur Kunga roka bija pār viņu.

4. Es skatījos, un redzi – negaisa viesulis nāca no ziemeļiem – milzīgs mākonis un liesmojoša uguns, visapkārt tai spožums, un vidū tā mirdzēja kā varš ugunī.

5. Šķita, ka vidū ir četras būtnes, kas izskatījās kā cilvēki.

6. Ikvienam no tiem bija četras sejas un četri spārni.

7. To kājas bija taisnas, bet kāju pēdas kā teļa nagi, un tie spīdēja kā spodrināts varš.

8. Zem spārniem tiem visās četrās pusēs bija cilvēka rokas. Tiem bija gan četras sejas, gan četri spārni.

9. Spārni saskārās viens ar otru. Kad tie gāja, tie nepagriezās, bet ikviens devās taisni uz priekšu.

10. Izskats tiem bija šāds – katram bija cilvēka seja un labajā pusē lauvas seja, kreisajā pusē katram bija vērša seja un katram bija ērgļa seja.

11. To sejas un spārni bija vērsti augšup, divi spārni saskārās kopā, bet ar otriem diviem tie apklāja savu ķermeni.

12. Ikviens devās taisni uz priekšu – tie devās turp, kurp gars tos veda, un, kad tie gāja, tie nepagriezās.

13. Šīs būtnes izskatījās kā degošas ogles, tās bija kā lāpas. Kā spoža uguns šaudījās starp būtnēm, un no uguns plaiksnīja zibens.

14. Būtnes šaudījās kā zibens turp un atpakaļ.

15. Es skatījos uz būtnēm, un redzi – tām priekšā iesāņus uz zemes bija riteņi, pavisam četri.

16. Izskatījās, ka riteņi darināti no zeltaina topāza. Visi četri bija līdzīgi pēc izskata un darināti tā, ka ritenis bija ritenī,

17. tie gāja uz četrām pusēm, un, kad tie gāja, tie nepagriezās.

18. Riteņu loki bija augsti un biedējoši, visi četri loki visapkārt bija pilni acu.

19. Kad būtnes gāja, tām blakus gāja arī riteņi, un, kad tās pacēlās virs zemes, pacēlās arī riteņi.

20. Kad vien gars gribēja iet, gāja arī tās un riteņi cēlās kopā ar tām, jo būtņu gars bija riteņos.

21. Kad tās gāja, arī tie gāja, un, kad tās apstājās, arī tie apstājās. Kad tās pacēlās virs zemes, kopā ar tām cēlās riteņi, jo būtņu gars bija riteņos!

22. Virs būtņu galvām bija it kā debesjums – spožs kā ledus, baisi tas pletās pār to galvām.

23. Būtņu spārni zem debesjuma bija izstiepti viens pret otru. Katrai bija divi spārni apsegam – ikviena ar diviem sedza savu ķermeni.

24. Es dzirdēju spārnus švīkstam kā varenus ūdeņus krācam, kā Visuvarenā balsi. Kad tās gāja – šalca kā negaisā, kā kara troksnī. Apstājoties tās spārnus nolaida.

25. Un, kad tās nolaida spārnus, atskanēja balss no debesjuma, kas tām bija virs galvas.

26. Debesjumā virs to galvām varēja redzēt safīram līdzīgu troni, un tronī sēdēja kāds, kas šķita kā cilvēks.

27. Es redzēju viņam visapkārt kā spīdošu varu, kā uguni! Gar viņa gurniem gan uz augšu, gan uz leju es redzēju uguni, spožumu visapkārt viņam –

28. kā varavīksni mākoņos lietainā dienā, kā spožumu visapkārt viņam. Viņš bija līdzīgs Kunga godībai. Es viņu ieraudzīju, kritu uz sava vaiga un dzirdēju balsi.