Ecehiēls 10 LTV1965
1. Es redzēju tālāk: Izplatījumā pār ķerubu galvām bija kaut kas, kas izskatījās kā safīra akmens, un pār to pacēlās it kā tronis.
2. Un Viņš teica tam vīram, kas bija ģērbies linu audeklā: „Ej un ņem kvēlošas ogles, pilnas saujas, kas ir ķerubiem viņu ratu riteņu starpā, un kaisi ogles pār pilsētu!“ Un viņš iegāja manu acu priekšā telpā starp ratu riteņiem.
3. Ķerubu rati stāvēja nama labajā pusē pie tā dienvidu sienas, kad tas vīrs iegāja; padebess pildīja iekšējo pagalmu.
4. Tad tā Kunga godība pacēlās no ķerubu ratiem virzienā uz dievnama slieksni, un nams pildījās ar padebesi, un pagalms bija pilns tā Kunga godības spožuma.
5. Ķerubu spārnu troksni dzirdēja līdz ārējam pagalmam tāpat kā Visuvarenā balsi, kad Viņš runāja.
6. Un kad Viņš bija pavēlējis tam vīram, kas bija tērpies linu audeklā, ņemt-uguni no telpas starp ķerubu ratu riteņiem un no telpas starp pašiem ķerubiem, tad tas gāja un nostājās pie viena riteņa.
7. Tad viens no ķerubiem izstiepa pa atstarpi starp diviem citiem savu roku pēc tās uguns, kas bija telpā ķerubu starpā; viņš ņēma no tās un deva to linu audeklā tērptajam vīram, tas paņēma to un aizgāja.
8. Tad ķerubiem parādījās it kā cilvēka rokas veidojums zem katra no viņu spārniem.
9. Vēl es ieraudāju līdzās ķerubiem četrus riteņus, līdzās katram ķerubam vienu, riteņi izskatījās kā mirdzoši chrīsolita akmeņi.
10. Visi četri bija vienāda izskata, it kā būtu ritenis ritenī.
11. Kad tie kustējās, tie virzījās tieši uz visām četrām pusēm, nepagriezdamies sāņus. Kurp virzījās priekšējā ķeruba ritenis, turp pārējie gāja līdz bez pagriešanās.
12. Un visa viņu miesa, viņu mugura, rokas un spārni un arī riteņi bija acu pilni visapkārt visiem četriem.
13. Riteņu kopu sauca, kā es pats dzirdēju, par virpuļviesuli.
14. Katram ķerubam bija četras sejas. Pirmā bija ķeruba, patiesībā vērša, seja, otra—cilvēka, trešā lauvas un ceturtā eņģeļa seja.
15. Ķerubi pacēlās. Tie bija tās pašas dzīvās būtes, ko es jau redzēju pie Ķebaras upes.
16. Kad ķerubi sāka kustēties, tad līdzās viņiem sāka ritēt arī riteņi. Un kad ķerubi pacēlās spārnos projām no zemes, tad riteņi no sava stāvokļa viņiem līdzās neizkustējās un no viņiem neattālinājās.
17. Kad ķerubi apstājās, tad apstājās arī riteņi, un kad tie atkal pacēlās, tad pacēlās arī riteņi, jo arī tajos bija dzīvo būtņu gars.
18. Tad tā Kunga godība atstāja tā Kunga nama slieksni un nostājās pār ķerubiem.
19. Tad ķerubi sakustināja spārnus un virzījās manu acu priekšā prom no zemes virsus, dodamies arvienu augstāk, un tālāk, un riteņi cēlās tiem līdz. Bet pie Dieva nama austrumu vārtu ieejas viņi atkal apstājās, un Israēla Dieva godība bija pār viņiem.
20. Tās bija tās pašas dzīvās būtes, kuras es redzēju zem Israēla Dieva pie Ķebaras upes, un es nopratu, ka tie bija ķerubi.
21. Katram bija četras sejas un četri spārni, un zem viņu spārniem bija it kā cilvēka rokas.
22. Bet viņu seju ārējais izskats bija tas pats, kujn es redzēju pie Ķebaras upes. Tie virzījās ikviens tieši uz priekšu.