Ecehiēls 13 LTV1965
1. Un tālāk vēl mani skāra tā Kunga vārds, kas man sacīja:
2. „Cilvēka bērns, sludini pret Israēla praviešiem, saki tiem, kas sludina no savas paša sirds: Klausaities tā Kunga vārdu:
3. Tā saka tas Kungs: Lāsts tiem sirdsapziņu zaudējušiem praviešiem, kas seko savam pašu prātam un paši nav pieredzējuši nevienu gara parādību!
4. Tavi pravieši, Israēl, ir kļuvuši kā lapsas sagrautos mūros.
5. Viņi nav stājušies priekšā plaisājumiem sienās un nav cēluši mūri ap Israēla namu, lai tas varētu pastāvēt cīņā tā Kunga dienā.
6. Viņu pravietojumi bija meli, un viņu zīlējumi viltus, kad tie sacīja: Tā saka tas Kungs, kaut gan tas Kungs viņus nebija sūtījis, bet viņi gaidīja, ka viņu vārdi piepildīsies.
7. Vai jūsu it kā redzētās parādības nebija bijušas tikai māņi, un jūsu pravietojumi meli, kad jūs sarijāt „tā saka tas Kungs“, kaut gan Es neko nebiju teicis?“
8. Tādēļ saka Dievs tas Kungs: „Tāpēc ka jūs runājāt māņus un sludinājāt melus, Es celšos pret jums“ —saka Dievs tas Kungs.
9. Es pacelšu savu roku, un tā kritīs uz tiem praviešiem, kas pravieto māņus un sludina melus. Tiem nebūs būt manas tautas kopībā, tiem nebūs būt ierakstītiem Israēla nama cilts grāmatā un tie neatgriezīsies Israēla zemē, lai jūs kopā atzītu, ka Es esmu Dievs tas Kungs.
10. Tādēļ, jā tādēļ, ka tie maldina manu tautu, runādami par mieru un glābiņu, un tomēr nav ne miera, ne glābiņa, un kad tauta uzceļ sienu, tad tie to tikai apmet un noziež ar kaļķiem.
11. Saki šiem apmetējiem: Tā sabruks! Kad nāks stiprs lietus un Es likšu krist lieliem krusas gabaliem un plosīsies viesulis,
12. Tad siena sabruks, un jums zobgalīgi jautās: „Kur tad nu palika jūsu kaļķu apmetums?“
13. Tādēļ saka Dievs tas Kungs: „Es sūtīšu dusmās viesuli un savā bardzībā stipru lietu un savā dusmu karstumā krusas gabalus, lai tie visu iznīcina.
14. Es saārdīšu sienu, ko jūs apmetāt ar kaļķiem, Es to nogāzīšu pie zemes, ka tās pamati top redzami. Kad tā kritīs, ari jūs aiziesit bojā zem drupām, lai jūs beidzot taču atzītu, ka Es esmu tas Kungs.
15. Kad Es tad būšu izlējis savas dusmas pār to sienu un pār tiem, kas to apmeta ar kaļķiem, tad ļaudis jums saris: Tur nav vairs ne sienas nedz arī to, kas to apmeta ar kaļķiem,
16. Nav vairs Israēla praviešu, kuji sludināja Jeruzalemei nākotni un saska-tīja šai nākotnē miera un glābiņa parādī-bas, kaut arī ne glābiņa, ne miera nebija,“ saka Dievs tas Kungs.
17. „Tu, cilvēka bērns, nostājies ari pret savas tautas meitām, kuras pēc savām iedomām uzstājas kā pravietes; sludini pret tām.
18. Un saki: Tā saka Dievs tas Kungs: Grēks tām sievām, kas šuj burvju apsējus visām roku locītavām un sedziņas katra auguma cilvēka galvai, lai gūstītu dvēseles! Jūs gribat nogalināt dvēseles, kas pieder manai tautai, un dvēseles sev par labu jūs uzturat pie dzīvības.
19. Jūs laupāt Man svētumu manas tautas acīs par kādām saujām miežu un par kādiem kumosiem maizes un nokau-jat dvēseles, kurām nebija mirt, un patu-rat citas dvēseles dzīvas, kurām nebija dzīvot, stāstīdamas melus manai tautai, kas tādus melus labprāt uzklausa.“
20. Tādēļ Dievs tas Kungs saka tā: „Es celšos pret jūsu burvju apsējiem, ar ko jūs gūstat dvēseles kā putnus. Es jums tos izraušu no rokām un tās dvēseles, kuras jūs gribat gūstīt, Es palaidīšu vaļā kā putnus.
21. Un Es saplēsīšu jūsu galvas sedziņas un atsvabināšu savu tautu no jūsu rokām. Tai ilgāk nav jābūt jūsu rokā par laupījumu, un jums būs atzīt, ka Es esmu tas Kungs.
22. Tādēļ ka jūs apbēdinājāt taisno sirdis ar meliem, to taisno, kurus Es negribēju apbēdināt, un tāpēc ka jūs stiprinājāt bezdievju soļus viņu ļaunajos ceļos, tā ka viņi neatgriezās no sava ļaunuma, lai paliktu dzīvi,
23. Tad arī jums nebūs tālāk skatīt viltus parādības un nebūs pravietot. Bet Es izraušu savu tautu no jūsu rokām, un tad jūs arī atzīsit, ka Es esmu tas Kungs.“