Ecehiēls 14 LTV1965

1. Tad atnāca pie manis kādi no Israēla vecājiem un nosēdās manā priekšā.

2. Un mani skāra tā Kunga vārds un man sacīja:

3. „Cilvēka bērns, šie vīri ir ieslēguši savus elkus savā sirdī un iztēlojas tos kā ierosinātāju iemeslu savai apgrēcībai. Vai lai Es atļautu Sevi tādiem vēl izjautāt?

4. Tādēl runā tu ar tiem un saki tiem: Tā saka Dievs tas Kungs: Kad kāds no Israēla nama ir ieslēdzis savus elkus savā sirdī un tos uzskata par savas apgrēcības ierosinātājiem un tomēr grie-žas vēl pie pravieša, tad Es, tas Kungs, tam atbildēšu, neraugoties un viņa elku daudzumu,

5. Lai tiem, kas kā Israēla nama locekļi tomēr no Manis atkāpušies savu elku dēļ, tas ķertos pie sirds.

6. Saki tādēļ Israēla namam tā: Tā saka Dievs tas Kungs: Atgriezieties! Atstājieties no saviem elkiem un novērsiet savas acis no visām savām negantībām!

7. Jo ja kāds no Israēla nama un no tiem svešiniekiem, kas Israēla vidū dzīvo, atsakās no Manis un pieķeras ar savu sirdi elkiem un tos uzskata par savas apgrēcības ierosinātāju iemeslu un tomēr griežas pie pravieša, lai Mani par šīm savām personīgām lietām izjautātu, tad Es, tas Kungs, viņam pats ari atbildēšu.

8. Es uzstāšos pret šo vīru, pārvērtīšu to par brīdinātāju paraugu un sakāmu vārdu un izdeldēšu to no savas tautas vidus, lai jūs atzīstat, ka Es esmu tas Kungs.

9. Bet ja kāds pravietis aizraujas un maldos ko nosaka, tad tas nozīmē, ka Es, tas Kungs, viņu esmu maldinājis; Es izstiepšu savu roku pret viņu un to izdeldēšu no savas Israēla tautas vidus.

10. Tā tie abi cietis sodu par savu pārkāpumu: kā jautātājs, tā arī pravietis,

11. Lai Israēla nams vairs nenomaldās no Manis un neaptraipa sevi ar saviem atkrišanas pārkāpumiem. Tad tie būs mana tauta, un Es būšu viņu Dievs,“ tā saka Dievs tas Kungs.

12. Tad atkal man atklājās tā Kunga vārds un man sacīja:

13. „Cilvēka bērns, ja kāda zeme apgrēkotos pret Mani, atkāpdamās no Manis, un Es izstieptu savu roku pret to, atņemtu tai maizes krājumus, tai uzsūtītu badu un iznīcinātu cilvēkus un lopus,

14. Un ja šie trīs vīri—Noa, Daniēls un ījabs—atrastos viņu vidū, tad tie izglābtu sava taisnīguma dēļ vienīgi savas dvēseles,“ —saka Dievs tas Kungs.

15. „Ja Es sūtītu meža zvērus kādā zemē, ka tie iznīcinātu ļaudis un tā paliktu bez iedzīvotājiem un taptu par tuksnesi, un ja neviens tur nestaigātu aiz bailēm no zvēriem,

16. Un minētie trīs vīri tomēr atrastos tai zemē, —tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs tas Kungs, —tie neizglābtu ne dēlus ne meitas, tie izglābtos tikai paši, bet zeme paliktu par tuksnesi.

17. Jeb kad Es sūtītu zobenu pār šo zemi un sacītu zobenam: Ej un staigā pa šo zemi! —un Es iznīcinātu tai zemē cilvēkus un lopus,

18. Un minētie trīs vīri atrastos viņu vidū, —tik tiešām, kā Es dzīvoju—saka tas Kungs—tie neiglābtu ne dēlus ne meitas, tie izglābtu tikai paši sevi.

19. Jeb kad Es sūtītu mēri šai zemē un izgāztu savas dusmas asinis pār to un iznīcinātu cilvēkus un lopus,

20. Un Noa, Daniēls un ījabs atrastos viņu vidū, —tik tiešām, ka Es dzīvoju—saka Dievs tas Kungs—tie neizglābtu ne dēlus, ne meitas, bet izglābtu ar savu taisnīgumu tikai paši savu dzīvību.“

21. Un tomēr tas Kungs teica tā: „Jebšu Es arī sūtītu pār Jeruzālemi savas I četras ļaunās sodības: zobenu, badu, meža zvērus un mēri, lai iznīcinātu cilvēkus un lopus,

22. Tad tomēr tur paliks pulciņš izglābto, kas izvedīs no turienes dēlus un meitas. Kad tie ieradīsies pie jums un jūs redzēsit viņu ceļus un visus viņu darbus, tad tas jums būs par apmierinājumu Jeruzālemes nelaimē un visās šīs pilsētas ciešanās, ko Es tai sūtīju.

23. Tas jums būs par apmierinājumu, kad jūs redzēsit viņu ceļus un visus viņu darbus, un atzīsit, ka tas nav noticis bez iemesla, ko Es tai esmu darījis,“ saka Dievs tas Kungs.