Ecehiēls 32 NLB
1. Divpadsmitā gada divpadsmitā mēneša pirmajā dienā Kunga vārds nāca pār mani:
2. “Cilvēka dēls, sāc žēlabu dziesmu par Ēģiptes ķēniņu faraonu, saki viņam: tu esi kā lauva starp tautām, kā jūras nezvērs, kas sakuļ upes, ar kājām saduļķo ūdeņus un sabradā straumes!
3. Tā saka Kungs Dievs: ar lielu ļaužu pulku es tev uzmetīšu savu tīklu, un tie vilks tevi manā tīklā!
4. Es nometīšu tevi zemē, klajā laukā es tevi nosviedīšu, visi debesu putni tev uzklups, visas zemes zvēri rīs tevi!
5. Tavu miesu es izsvaidīšu kalnos, ar tavām atliekām es pildīšu ielejas.
6. Zemei es došu dzert tavas asinis – tās plūdīs kalnos, un ielejas pildīsies ar tevi!
7. Kad es tevi nīdēšu, es aizklāšu debesis un aptumšošu zvaigznes, es sauli ar mākoņiem aizklāšu, un mēness vairs nespīdēs!
8. Visus spožos debesu spīdekļus tevis dēļ es aptumšošu, un zemi ar tumsu pārklāšu! – saka Kungs Dievs.
9. Es satraukšu daudzu tautu prātus, kad tevi vedīšu postā pie tautām un zemēm, kuras tu nepazīsti.
10. Tevis dēļ es izbiedēšu daudzas tautas – to ķēniņiem šausmās sasliesies mati, kad vicināšu pret tiem savu zobenu, tie drebēs ik mirkli par savu dzīvību tajā dienā, kad tu kritīsi!
11. Tā saka Kungs Dievs: pār tevi nāks Bābeles ķēniņa zobens!
12. Ar stipro zobeniem es gāzīšu tavus pulkus, tie – visvarmācīgākā tauta, tie sapostīs Ēģiptes dižumu un iznīcinās tās pulkus!
13. Arī visus lopus, kas pie lielajiem ūdeņiem, es izdeldēšu – ne cilvēks, ne lops vairs nenāks tos saduļķot!
14. Tad es nostādināšu ūdeņus, un straumes būs dzidras kā eļļa, saka Kungs Dievs.
15. Es izdeldēšu Ēģiptes zemi, neviens tur vairs nemitīs, es sitīšu visus tās iemītniekus, tad tie zinās, ka es esmu Kungs!
Bēru dziesma Ēģiptei16. Šī ir žēlabu dziesma, skandējiet to! Tautmeitas, skandējiet to! Par Ēģipti, par visiem tās pulkiem – skandējiet to!” – tā saka Kungs Dievs.
17. Divpadsmitā gada mēneša piecpadsmitajā dienā Kunga vārds nāca pār mani:
18. “Cilvēka dēls, vaimanā par Ēģiptes pulkiem un tā dižumu – tu kopā ar tautmeitām par tiem, kas pazemē, kas bedrē grimuši!
19. Par kuru tad tu esi tīkamāka? Dodies lejā un dusi pie neapgraizītajiem,
20. kas krituši, zobena kauti. Zobens izvilkts – tas Ēģiptei un visiem tās pulkiem!
21. Vareni stiprinieki ar saviem palīgiem tad Ēģiptei sauks no šeola: lejā nu nākuši, zemē nu gūluši neapgraizīti, zobena nokauti! –
22. Te ir Asīrija ar visu pulku! To kapi visapkārt – tie visi nokauti, no zobena krituši.
23. Viņu kaps ir visdziļākā bedre, tās pulki – visapkārt kapam, tie visi nokauti, no zobena krituši, kaut dzīvajo zemē tie iedvesa šausmas.
24. Te ir Ēlāms ar visiem pulkiem visapkārt tā kapam – tie visi nokauti, no zobena krituši, tie noiet lejā neapgraizīti uz pazemi, kaut dzīvajo zemē tie iedvesa šausmas, kopā ar tiem, kas grimst bedrē, tie nes savu kaunu.
25. Pie nokautajiem klāta tam gulta, visapkārt viņa kapam tā pulki, visi neapgraizīti, zobena kauti, kaut dzīvajo zemē tie iedvesa šausmas. Kopā ar tiem, kas grimst bedrē, tie nes savu kaunu, pie nokautajiem tie guldīti!
26. Te Mešehs un Tubals, to pulki visapkārt viņu kapam, visi neapgraizīti, zobena kauti, kaut dzīvajo zemē tie iedvesa šausmas.
27. Vai tie pie varenajiem nedus? – kas neapgraizīti krituši, tie nogājuši šeolā ar visiem ieročiem, zobenus pagalvī likuši – viņu vaina uz viņu kauliem! – kaut dzīvajo zemē šie varoņi iedvesa šausmas.
28. Arī tu, faraon, tiki satriekts kopā ar neapgraizītajiem un guldīts pie zobena kautajiem!
29. Te ir Edoms, tā ķēniņš un visi augstmaņi guldīti pie varenajiem, pie zobena kautajiem, tie dus pie neapgraizītajiem, pie tiem, kas grimst bedrē!
30. Te ir visi ziemeļu valdnieki un visi sidonieši, tie ar kaunu dodas lejā pie nokautajiem, kaut arī viņu spēks – reiz šausmas! Tie dus neapgraizīti pie zobena kautajiem un nes savu kaunu kopā ar tiem, kas grimst bedrē!
31. Faraons ieraudzīs tos un rims bēdāt par saviem pulkiem, zobens ir kāvis faraonu un visu viņa karaspēku! – tā saka Kungs Dievs,
32. es iedvesīšu šausmas dzīvajo zemē! Faraons un visi viņa pulki gulēs pie neapgraizītajiem, pie zobena kautajiem!” – tā saka Kungs Dievs.