Ecehiēls 46 LTV1965
1. Tā saka Dievs tas Kungs: „Iekšējā pagalma vārti, kas pret rītiem, lai ir sešas darba dienas aizvērti, bet svētajā dienā un jauna mēness dienā tos būs atvērt.
2. Kad valdnieks ienāk no ārienes pa vārtu priekštelpām un pavārti un nostājas pie vārtu staba, tad priesteriem būs upurēt viņa dedzināmo upuri un viņa pateicības upuri. Un kad viņš pie vārtu sliekšņa nokārtojis savu pielūgšanu un atkal iziet, tad vārtiem jāpaliek atvērtiem līdz vakaram.
3. Arī zemes tautai būs pielūgt to Kungu pie šo vārtu ieejas sabatā un jauna mēness dienās.
4. Dedzināmais upuris, ko valdnieks nes sabatā tam Kungam, lai ir seši jēri bez vainas un viens auns, kas arī ir bez vainas.
5. Un kā viņa ēdamais upuris lai ir viena ēfa miltu no katra auna, bet uz jēriem zīmējoties, cik viņa roka dod labprātīgi, un no eļļas viens hins par katru ēfu.
6. Un jauna mēness dienā viņam jāupurē viens jauns vērsis, seši jēri un viens auns, visi bez vainas,
7. Turklāt vēl kā ēdamais upuris no katra vērša un no katra auna viena efa miltu, un no jēriem, cik viņa roka dod labprātīgi, un no eļļas viens hins par katru efu.
8. Kad valdnieks ierodas, tam jāieiet pa vārtu priekštelpām un pa to pašu ceļu jāaiziet.
9. Bet kad zemes tauta nāk tā Kunga priekšā Viņu pielūgt svētkos, tad tiem, kas iegājuši pa ziemeļu vārtiem, būs iziet pa dienvidu vārtiem, un kas iegājuši pa dienvidu vārtiem, tiem būs iziet pa ziemeļu vārtiem. Tiem nebūs iziet pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem tie iegājuši, bet tiem būs iziet pa pretējiem vārtiem.
10. Valdniekam būs kopā ar viņiem ieiet; un kad tie iziet, viņam būs ar tiem kopā arī iziet.
11. Bet svētkos un svētku sapulcēs ēdamais upuris lai ir viena ēfa miltu no katra vērša un no katra auna, bet no jēriem, cik devēja roka dod labprātīgi; no eļļas viens hins par katru ēfu.
12. Bet kad valdnieks upurē labprātīgi dedzināmo vai pateicības upuri, tad viņam jāatver ritu puses vārti; un viņam būs upurēt savu dedzināmo upuri un savu pateicības upuri, kā viņš to paradis darīt sabatā, un kad viņš aiziet, vārtus būs aizvērt.
13. Un tālāk viņam būs tam Kungam ik dienas upurēt kā dedzināmo upuri vienu gadu vecu jēru, kas bez vainas; ik rītus to viņam būs upurēt.
14. Un turklāt kā ēdamo upuri atnest ik rītus sesto ēfas daļu miltu un trešo hina daļu eļļas miltu iejaukšanai tam Kungam par ēdamo upuri; tas ir mūžīgs likums bez izņēmuma visai tālākai nākotnei.
15. Tā jums būs nest ik rītus jēru, ēdamo upuri un eļļu kā nemitīgu dedzināmo upuri.“
16. Tā saka Dievs tas Kungs: „Kad valdnieks dod kādam no saviem dēliem dāvanu no sava dzimtsīpašuma, tad tā lai pieder viņa dēliem kā mantojams īpašums.
17. Bet kad viņš dod kādam no saviem kalpiem dāvanu no sava īpašuma, tad tā lai tam pieder līdz gadam, kad tas atgūst brīvību, un tad valdnieks to lai saņem atpakaļ; tikai valdnieka dēliem paliek tā par īpašumu.
18. No tautas īpašuma valdniekam nekā nebūs ņemt, tam nebūs atņemt tautas mantu. Savu īpašumu viņš var atstāt saviem dēliem kā mantojumu, bet neviens no manas tau as lai nezaudē savu īpašumu.“
19. Tad viņš veda mani pa kādu ieeju vārtu sānu sienā priesteru svētajās telpās, kas bija uz ziemeļu pusi. Un redzi, tur bija pašā dibenā stūrī viena telpa uz vakaru pusi.
20. Un viņš man sacīja: „Šī ir tā vieta, kur priesteriem būs vārīt nozieguma un grēku upurus un cept ēdamo upuri, lai tiem tas nebūtu iānes ārējā pagalmā, ar ko tie tad varētu piešķirt svētību ari tautai.“
21. Tad viņš mani veda ārējā pagalmā un vadāja mani apkārt pa visiem četriem pagalma stūriem, un redzi, ikkatra pagalma stūri bija atkal mazs pagalms.
22. Visos četros pagalma stūros bija atdalīti pagalmi četrdesmit olekšu garumā un trīsdesmit olekšu platumā, un visi četri bija vienāda lieluma.
23. Ap visiem četnem visapkārt bija mūris, un apakšā pie mūra sienas bija ierīkoti ugunskuri.
24. Un viņš man sacīja: „Šie ir tie ugunskuri, kur nama kalpiem būs vārīt tautas kaujamos upurus.“