Ecehiēls 47 LTV1965
1. Kad viņš mani atveda atpakaļ pie dievnama izejas, es redzēju, ka tur iztecēja ūdens no dievnama sliekšņa apakšas uz rītu pusi, jo dievnama priekš-puse bija pret rītiem, un ūdens tecēja lejup gar dievnama dienvidu sienu uz dienvidiem no altāra.
2. Un viņš izveda mani pa ziemeļu vārtiem un veda mani apkārt pa ārpuses ceļu pie ārējiem vārtiem, kas ir pret rītiem, un redzi, tur ūdens lāsoja no dienvidsienas.
3. Kad šis vīrs ar mērauklu rokā izgāja uz rītu pusi, viņš nomērīja tūkstoš olekšu un lika man brist caur ūdeni, tad ūdens man sniedzās līdz kāju krumšļiem.
4. Un viņš atmērīja atkal tūkstoš olekšu un lika man iet caur ūdeni, tad ūdens man sniedzās līdz ceļiem. Kad viņš atmērīja atkal tūkstoš olekšu un lika man brist pāri, tad ūdens man sniedzās līdz gurniem.
5. Un viņš atmērīja atkal tūkstoš olekšu, un tad ūdens bija kļuvis par upi, kuļru es nevarēju izbrist, jo ūdens bija dziļš, būtu vajadzējis peldēt, tā bija upe, kurai nevarēja cauri izbrist.
6. Tad viņš man jautāja: „Vai tu to redzēji, cilvēka bērns?“ Tad viņš veda mani atpakaļ pie upes malas.
7. Atpakaļ nākdams, es redzēju daudz koku abos upes krastos.
8. Un viņš man sacīja: „Šis ūdens notek uz rītiem, tas tek lejup pa Jardānas līdzenumu un ietek beigās Nāves jūrā, un kur tas ietek, tur jūras ūdens kļūst veselīgs.
9. Visa dzīva radība, kas kustas, kur šī upe tek, mantos dzīvību; ari zivju bagātība būs ļoti liela, jo kad šī upe tur nonāks, jūras ūdens kļūs veselīgs; it visur, kur šī upe tecēs, radīsies dzīvība.
10. Un zvejnieki pie tās stāvēs no En-Gedijas līdz En-Eglaimai, tur būs labas vietas tīklu izmešanai, zivju bagatība būs visai liela kā lielajā jūrā.
11. Bet jūras peļķes, attekas un dīķi nekļūs ūdens ziņā veselīgi: ūdens tais paliek sālīgs, un tie paliek sāls iegūšanai,
12. Pie upes, tās abos krastos, augs visādi ēdamu augļu koki; to lapas nevītīs un to augļi nemitēsies, ik mēnešus tie atnesīs svaigus augļus, jo ūdens, pie kura tie aug, iztek ņo svētnīcas, tādēļ to augļi noderēs barībai un to lapas dzie-dināšanai.“
13. Tā saka Dievs tas Kungs: „Šīs ir robežas, kurās jūs saņemsit zemi par īpašumu pēc Israēla divpadsmit ciltīm—Jāzepam piekrīt divi daļas—.
14. Jūs to saņemsit līdzīgās daļās, vienam tikpat daudz kā otram, par to Es reiz pacēlu savu roku zvērestam, ka Es to piešķiršu jūsu tēviem. Tādēļ šī zeme jums piekritīs par mantojumu.
15. Šīs būs tās zemes robežas: ziemeļos no lielās jūras virzienā uz Hetlonu un no turienes līdz tai vietai, kur jūra iesniedzas līdz Hamatai, tad virzienā uz Cedadu,
16. Berotu, Sibraimu, kas ir starp Damaskas un Hamatas apgabalu, un Hacar-Enonu, kas ir uz Hauranas robe-žām.
17. Robežai tātad jāiet no jūras līdz Hacar-Enonai, tā ka Damaskas apgabals paliek uz ziemeļiem, tāpat arī Hamatas apgabals. Tā ir zemes ziemeļu robeža.
18. Kas attiecas uz ritu pusi, tad robeža sākas no Hacar-Enonas, kas atrodas starp Hauranu un Damasku; starp Gileādu un Israēla zemi tā iet pa Jardānas upi līdz austrumu (Nāves) jūrai. Tā ir zemes robeža austrumu pusē.
19. Tad dienvidpusē tā iet no Tamāras līdz Kadešas Nesaskaņu ūdeņiem virzienā uz Ēģiptes strautu un tad pa šo strautu līdz lielajai jūrai. Tā ir dienvidpuse.
20. Vakaru pusē robeža ir lielā jūra līdz tai vietai, kur tā iesniedzas virzienā uz Hamatu. Tā ir vakaru puse.
21. Šo zemi jums būs sadalīt savā starpā pēc Israēla ciltīm.
22. Un sīkāk jums būs to sadalīt kā dzimtsīpašumu starp sevi un tiem svešiniekiem, kuri dzīvo jūsu starpā un kuri nodibinājuši jūsu vidū ģimenes. Sadale izdarāma, burtu kokus metot. Ar svešiniekiem jums būs apieties kā ar dzimušiem israēliešiem: tiem būs līdz ar jums pēc burtu koku krišanas iegūt zemi par dzimtsīpašumu Israēla cilšu vidū.
23. Jums būs katram svešiniekam ierādīt viņa mantas tiesu tai ciltī, kuras vidū viņš dzīvo,“ tā saka Dievs tas Kungs.