1. Mozus 19 LG8

1. Un tie divi eņģeļi vakarā nonāca Sodomā, un Lats sēdēja Sodomas vārtos. Un tos ieraudzījis Lats cēlās un gāja tiem pretī un nometās uz savu vaigu pie zemes

2. Un sacīja: redzi, mani kungi, ņemiet lūdzami mājas vietu pie sava kalpa un palieciet šo nakti un mazgājiet savas kājas; tad rītā cēlušies varat iet savu ceļu. Un tie sacīja: nē, bet mēs gribam palikt pa nakti uz ielas.

3. Bet viņš tos lūgdams lūdza, lai tie pie viņa mājotu; un tie iegāja viņa namā, un viņš tiem taisīja mielastu, cepdams neraudzētas karašas, un tie ēda.

4. Pirms ne kā tie apgūlās, Sodomas pilsētas ļaudis apstāja namu, jauni un veci, visi ļaudis no visām malām,

5. Un aicināja Latu un sacīja uz to: kur tie vīri, kas šo nakti pie tevis nākuši? Izved tos pie mums ārā, ka tos atzīstam.

6. Tad Lats izgāja pie tiem ārā durvju priekšā, un aizslēdza durvis aiz sevis un sacīja:

7. Brāļi, nedariet jel tādu grēku.

8. Redziet, man ir divas meitas, kas nav atzinušas vīra, tās izvedīšu pie jums, un dariet ar tām, kā patīk, - tikai šiem vīriem nedariet nekā, jo tāpēc tie nākuši mana jumta pavēnī.

9. Tad tie sacīja: atkāpies nost! Un tie sacīja: šis viens ir atnācis kā svešinieks un grib valdīt? Nu tev vairāk ļauna darīsim nekā viņiem.

10. Un mākdamies tie mācās virsū Latam, un nāca durvis uzlauzt. Bet tie vīri izstiepa ārā savu roku un ierāva Latu pie sevis namā un aizslēdza durvis,

11. Un apstulboja ļaudis nama durvju priekšā, mazos un lielos, tā ka tie piekusa pēc durvīm grābstīdamies.

12. Tad tie vīri sacīja uz Latu: vai tev še vēl kāds znots vai dēli vai meitas vai cits kāds, kas tev pieder šai pilsētā, - izved tos no šās vietas.

13. Jo mēs samaitāsim šo vietu, tāpēc ka tā brēkšana par viņu ir liela Tā Kunga priekšā, un Tas Kungs mūs ir sūtījis to samaitāt.

14. Un Lats izgāja un runāja uz saviem znotiem, kas viņa meitas gribēja apņemt, un sacīja: ceļaties un ejat ārā no šās vietas, jo Tas Kungs samaitās šo pilsētu. Bet znotiem viņš izlikās tā kā smieklus runājot.

15. Un kad gaisma ausa, tad eņģeļi Latu skubināja sacīdami: celies, ņem savu sievu un savas divas meitas, kas tev ir, ka tu neietu bojā šīs pilsētas noziegumā.

16. Bet viņš kavējās; un tie vīri satvēra viņa roku un viņa sievas roku un viņa divu meitu roku, tāpēc ka Tas Kungs viņu žēloja, un tie to izveda un to palaida ārpus pilsētas.

17. Un kad tie tos bija izveduši ārā, tad viņš sacīja: Izglāb jel savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nestāvi nekur šinī klajumā; glābies kalnā, ka neej bojā.

18. Un Lats sacīja uz tiem: ak nē, Kungs!

19. Redzi jel, Tavs kalps ir atradis žēlastību Tavās acīs, un varen liela ir Tava žēlošana, ko Tu man esi darījis, izglābdams manu dzīvību; bet es nespēju glābties kalna galā, lai man ļaunums neuznāk un es nemirstu.

20. Redzi jel, šī pilsēta ir tuvu klāt, uz turieni bēgt, un tā ir maza; tur es gribu glābties, - vai tā nav maza? - Ka es palieku dzīvs.

21. Un Viņš uz to sacīja: redzi, arī šinī lietā Es tevi esmu uzlūkojis, ka Es nesamaitāšu to pilsētu, par ko tu esi runājis.

22. Steidzies, glābies turp, jo Es nekā nevaru darīt, tiekams tu uz turieni neesi nonācis. Tādēļ tās pilsētas vārdu sauc Coāra (t.i. maza).

23. Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā.

24. Un Tas Kungs lika līt sēram un ugunij uz Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm.

25. Un viņš izpostīja tās pilsētas un visu to apgabalu un visus to pilsētu iedzīvotājus, un zemes augļus.

26. Un viņa sieva skatījās atpakaļ un palika par sālsstabu.

27. Un Ābrahāms agri no rīta gāja uz to vietu, kur viņš bija stāvējis Tā Kunga vaiga priekšā,

28. Un skatījās uz Sodomas un Gomoras pusi un uz visu to apgabalu, un redzi, dūmi cēlās no zemes, tā kā kāda cepļa dūmi.

29. Un notikās, kad Dievs šī apgabala pilsētas samaitāja, tad viņš pieminēja Ābrahāmu un izveda Latu no tā posta, kad viņš tās pilsētas izpostīja, kur Lats mita.

30. Un Lats gāja no Coāras uz augšu un dzīvoja kalnos, un viņa divas meitas līdz ar viņu; jo viņam bija bail dzīvot Coārā; un viņš dzīvoja kādā alā līdz ar savām abām meitām.

31. Un pirmdzimušā sacīja uz jaunāko: mūsu tēvs ir vecs, un vīra nav virs zemes, kas pie mums nāktu pēc visas pasaules ieraduma.

32. Nāc, dosim savam tēvam vīnu dzert un gulēsim pie tā un paturēsim dzīvu dzimumu no sava tēva.

33. Un tās deva savam tēvam vīnu dzert tanī naktī, un pirmdzimušā nāca un gulēja pie sava tēva, un viņš to nenomanīja, kad tā apgūlās, nedz kad tā cēlās.

34. Un no rīta pirmdzimušā sacīja uz jaunāko: redzi, vakar es esmu gulējusi pie sava tēva; dosim viņam arī šo nakti vīnu dzert, tad ieej tu un guli pie tā, ka dzimumu gādājam no sava tēva.

35. Un tās arī tanī naktī deva savam tēvam vīnu dzert, un jaunākā cēlās un gulēja pie tā, un tas nenomanīja, kad tā apgūlās, nedz kad tā cēlās.

36. Un Lata abas meitas tapa grūtas no sava tēva.

37. Un tā pirmdzimušā dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu Moabs, šis ir Moabiešu tēvs līdz šai dienai.

38. Un tā jaunākā dzemdēja arī dēlu un nosauca viņa vārdu Ben-Ammi: šis ir Amona bērnu tēvs līdz šai dienai.