1. Mozus 2 LTV1965
1. Tā tika pabeigtas debesis un zeme un visi to pulki.
2. Un Dievs pabeidza septītajā dienā visus darbus, kādus Viņš bija darījis, un atpūtās septītajā dienā no visa sava darba, ko bija darījis.
3. Un Dievs svētīja septīto dienu un iesvētīja to par svētu dienu, jo Viņš tanī atdusējās no visa sava darba, ko radīdams bija darījis.
4. Šis ir tas stāsts par debess un zemes izcelšanos, kad tās tika radītas. Tas bija laikā, kad Dievs tas Kungs zemi un debesis radīja.
5. Zemes virsū vēl nebija neviena lauku krūma, un vēl neviena lauku zāle nezēla, jo Dievs tas Kungs vēl nebija licis lietum līt virs zemes, un vēl nebija neviena cilvēka, kas zemi koptu.
6. Tad migla cēlās no zemes un slacināja visu zemes virsu.
7. Un Dievs tas Kungs izveidoja cilvēku no zemes un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks kļuva par dzīvu būtni.
8. Un Dievs tas Kungs dēstīja dārzu Ēdenē, tālu austrumos, tur Viņš ielika cilvēku, ko bija veidojis.
9. Un Dievs tas Kungs lika izaugt no zemes visādiem kokiem, kurus bija jauki uzskatīt un no kuriem bija patīkami ēst, bet dārza vidū dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam.
10. Un upe iztecēja no Ēdenes, tā slacināja dārzu. Tā tur dalījās četrās straumēs:
11. Vienas vārds ir Pišona, tā plūst apkārt visai Havilas zemei, kur ir zelts.
12. Un šīs zemes zelts ir labs. Tur atrodams ari bedelijs un šohamas akmens.
13. Otras upes vārds ir Gihona, tā plūst apkārt visai Kuša zemei.
14. Bet trešās upes vārds ir Hidekela, tā plūst austrumos no Asuras. Ceturtās upes vards ir Eifrata.
15. Un Dievs tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un apsargātu.
16. Dievs tas Kungs pavēlēja cilvēkam sacīdams: „No visiem dārza kokiem tu vari pēc patikas ēst,
17. Bet no laba un ļauna atzīšanas koka tev nebūs ēst, jo tai dienā, kad tu ēdīsi no tā, tu mirdams mirsi.“
18. Un Dievs tas Kungs sacīja: „Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas būs ap viņu.“
19. Tad Dievs tas Kungs veidoja no zemes visādus lauka zvērus un putnus gaisā un lika viņiem iet pie cilvēka, vērodams, kādā vārdā tas tos nosauks, un kā cilvēks nosauktu ikvienu dzīvību, tā to sauktu.
20. Un cilvēks nosauca vārdā visus mājas lopus, visus putnus gaisā un visus lauka zvērus, bet viņš neatrada palīga, kas vinam atbilstu.
21. Tad Dievs tas Kungs lika cietam miegam nākt pār cilvēku. Un kad tas bija aizmidzis, Viņš izņēma vienu no viņa sānkauliem, aizpildīdams vietu ar miesu.
22. Šo sānkaulu, ko Viņš no cilvēka bija ņēmis, Dievs tas Kungs izveidoja par sievieti un lika tai iet pie cilvēka.
23. Tad cilvēks sacīja; „Šī tiešām ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas! Tai būs saukties par vīreni (sievu), tāpēc ka tā no vīra ir ņemta.
24. Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai, un tie kļūs par vienu miesu.“
25. Un tie abi—cilvēks un viņa sieva—bija kaili, bet tie nekaunējās viens otra priekšā.