1. Mozus 21 LG8

1. Un Tas Kungs piemeklēja Sāru, kā viņš bija sacījis, un Tas Kungs darīja Sārai, kā bija runājis.

2. Un Sāra tapa grūta un dzemdēja Ābrahāmam dēlu viņa vecumā tai noliktā laikā, ko Dievs viņam bija sacījis.

3. Un Ābrahāms nosauca sava dēla vārdu, kas viņam piedzima, ko Sāra viņam dzemdēja, Īzaku.

4. Un Ābrahāms apgraizīja savu dēlu Īzaku, astoņas dienas vecu, kā Dievs tam bija pavēlējis.

5. Un Ābrahāms bija simts gadus vecs, kad tam Īzaks, viņa dēls, piedzima.

6. Un Sāra sacīja: smiešanos Dievs man ir sataisījis; ikkatrs, kas to dzirdēs, par mani smiesies.

7. Un tā sacīja: kas gan Ābrahāmam būtu sacījis, ka Sāra bērnus zīdīs? Jo es esmu dzemdējusi dēlu viņa vecumā.

8. Un bērns auga un tapa no krūtīm atšķirts, un Ābrahāms darīja lielas dzīres dienā, kad Īzaks tapa atšķirts.

9. Un Sāra redzēja ēģiptietes Hāgares, dēlu, ko tā Ābrahāmam bija dzemdējusi, smējēju esam;

10. Un tā sacīja uz Ābrahāmu: izdzen šo kalponi un viņas dēlu, jo šīs kalpones dēlam nebūs mantot līdz ar manu dēlu, ar Īzaku.

11. Un tas vārds Ābrahāmam ļoti rieba sava dēla dēļ.

12. Bet Dievs sacīja uz Ābrahāmu: lai tas tev neriebj zēna un tavas kalpones dēļ. Visu, ko Sāra tev ir sacījusi, - klausi viņas balsij, jo Īzakā tev dzimums taps nosaukts.

13. Tomēr arī kalpones dēlu Es celšu par tautu, tāpēc ka tas tavs dzimums.

14. Un no rīta agri Ābrahāms cēlās un ņēma maizi un ūdens trauku, un deva to Hāgarei, likdams uz viņas pleciem, un bērnu; un viņš to aizraidīja; un tā gāja un maldījās Bēršebas tuksnesī.

15. Kad nu ūdens traukā pietrūka, tad tā nometa bērnu apakš krūma,

16. Un nogāja un apsēdās tur pretī bultas šāviena tālumā, jo tā sacīja: es nevaru redzēt bērnu mirstam; un apsēdās tur pretī un pacēla savu balsi un raudāja.

17. Un Dievs dzirdēja tā zēna balsi, un Dieva eņģelis no debesīm sauca Hāgarei un uz to sacīja: “Kas tev kait, Hāgare? Nebīsties, jo Dievs zēna balsi dzirdējis vietā, kur viņš ir.

18. Celies, ņem zēnu un turi to pie savas rokas, jo Es viņu celšu par lielu tautu.”

19. Un Dievs viņai atvēra acis, un tā ieraudzīja ūdens aku un gāja un pildīja trauku ar ūdeni, un dzirdināja zēnu.

20. Un Dievs bija ar zēnu, un tas auga un dzīvoja tuksnesī,

21. Un tapa strēlnieks ar stopu un dzīvoja Pāranas tuksnesī; un viņa māte tam veda sievu no Ēģiptes zemes.

22. Un tanī laikā Abimelehs un Pīkols, viņa karaspēka virsnieks, runāja ar Ābrahāmu sacīdami: “Dievs ir ar tevi visās lietās, ko tu dari.

23. Un nu zvērē man tagad pie Dieva, ka tu negribi viltīgs būt pret mani, nedz pret maniem bērniem, nedz pret maniem bērnu bērniem; pēc tās žēlastības, ko es tev darījis, tev būs man darīt un zemei, kur tu kā svešinieks piemīti.”

24. Un Ābrahāms sacīja: “Es zvērēšu.”

25. Un Ābrahāms norāja Abimelehu ūdens akas dēļ, ko Abimeleha kalpi ar varu bija paņēmuši.

26. Tad Abimelēhs sacīja: “Es nezinu, kas to darījis, ne tu man to esi sacījis, nedz es to arī esmu dzirdējis līdz šai dienai.”

27. Un Ābrahāms ņēma avis un vēršus un deva tos Abimeleham, un tie abi cēla derību.

28. Bet Ābrahāms nolika savrup septiņus jērus.

29. Tad Abimelehs sacīja uz Ābrahāmu: “Par ko šie septiņi jēri, ko tu savrup esi nolicis?”

30. Un viņš sacīja: “Par to, ka tev būs ņemt tos septiņus jērus no manas rokas, lai man būtu par liecību, ka es šo aku racis.”

31. Tāpēc tā vieta nosaukta Bēršeba, ka tie abi tur bija zvērējuši.

32. Un tie derēja derību Bēršebā. Tad cēlās Abimelehs un Pīkols, viņa karaspēka virsnieks, un griezās atpakaļ uz Fīlistu zemi.

33. Bet viņš dēstīja tamariskas koku Bēršebā, un piesauca tur Tā Kunga, mūžīgā Dieva, vārdu.

34. Un Ābrahāms piemita kā svešinieks Fīlistu zemē ilgu laiku.