1. Mozus 24 LG8
1. Un Ābrahāms bija vecs un labi piedzīvojis, un Tas Kungs Ābrahāmu bija svētījis ar visām lietām.
2. Tad Ābrahāms sacīja uz savu kalpu, vecāko savā namā, kas valdīja pār visu, kas viņam bija:
3. Liec jel savu roku apakš manas ciskas, tad es tev likšu zvērēt pie Tā Kunga, debesu Dieva un zemes Dieva, ka tev manam dēlam nebūs sievu ņemt no Kanaāniešu meitām, kuru vidū es dzīvoju,
4. Bet ka tev būs iet uz manu zemi un pie maniem radiem un sievu ņemt manam dēlam Īzakam.
5. Tad kalps uz viņu sacīja: “Ja sieva negribēs man nākt līdzi uz šo zemi, vai man tad tavu dēlu atkal būs aizvest uz zemi, no kurienes tu izgājis?”
6. Un Ābrahāms uz to sacīja: “Sargies, ka tu manu dēlu uz turieni nevedi atpakaļ.
7. Tas Kungs, debes' Dievs, kas mani ņēmis no mana tēva nama un no manas dzimtenes un kas ar mani runājis un kas man zvērējis sacīdams: tavam dzimumam Es došu šo zemi, - Tas sūtīs Savu eņģeli tavā priekšā, ka tu manam dēlam vari ņemt sievu no turienes.
8. Bet ja tā sieva tev negribēs iet līdz, tad tu būsi vaļā no šī mana zvēresta; tikai neved manu dēlu atpakaļ uz turieni.”
9. Un kalps lika savu roku apakš Ābrahāma, sava kunga, ciskas, un tam zvērēja par šo lietu.
10. Tad kalps ņēma desmit kamieļus no sava kunga kamieļiem un aizgāja, un visāda viņa kunga manta bija viņa rokā; un viņš cēlās un gāja uz Mezopotamiju, uz Nahora pilsētu.
11. Un viņš kamieļiem lika apmesties ārpus pilsētas pie vienas ūdens akas ap vakara laiku, tai laikā, kad tās smēlējas ārā nāca, un viņš sacīja:
12. “Kungs, Tu mana kunga Ābrahāma Dievs, lai man šodien izdodas un dari žēlastību pie mana kunga Ābrahāma.
13. Redzi, es stāvu pie ūdens akas, un šīs pilsētas ļaužu meitas nāks ārā ūdeni smelt.
14. Tad lai notiek, ka tā jauna meita, uz ko es sacīšu, pasniedz jel savu trauku, ka es varu dzert, - un tā sacīs, dzer, es tavus kamieļus arīdzan dzirdināšu, - ka tā ir tā, ko Tu Savam kalpam Īzakam novēlējis, un ka es pie tā varu atzīt, ka Tu žēlastību esi parādījis manam kungam.”
15. Un notikās, pirms nekā tas bija pabeidzis runāt, redzi, tad nāca Rebeka ārā, kas bija dzimusi Betuēlim, Milkas, Ābrahāma brāļa, Nahora, sievas dēlam; un tai bija viņas trauks uz pleca.
16. Un tai meitiņai bija ļoti skaists vaigs; tā bija jaunava un neviens vīrs to nebija atzinis; tā nokāpa akā un piepildīja savu trauku un atkal uzkāpa.
17. Tad kalps steidzās viņai pretī un sacīja: ļauj man jel kādu ūdens malciņu no tava trauka nodzerties.
18. Un tā sacīja: dzer, mans kungs! Un tā steidzās un nolaida trauku uz savu roku un deva tam dzert.
19. Un kad tā viņam bija devusi dzert, tad tā sacīja: es smelšu arī taviem kamieļiem, kamēr tie būs padzirdīti.
20. Un tā steidzās un izlēja savu trauku dzirdināmā silē, un tecēja atkal uz aku smelt un smēla visiem viņa kamieļiem.
21. Un vīrs izbrīnījās par to, klusu ciezdams, ka viņš samanītu, vai Tas Kungs viņa ceļam licis labi izdoties, vai ne.
22. Un kad tie kamieļi bija padzērušies, tad vīrs ņēma vienu zelta pieres sprādzi, - tā svēra pussēķeli - un divus apliekamus roku gredzenus priekš viņas rokām, - tie svēra desmit sēķeļus.
23. Un viņš sacīja: meitiņa, kam meita tu esi? Pasaki man jel to: vai priekš mums tava tēva namā vietas, tur naktsmāju dabūt?
24. Un tā uz viņu sacīja: es esmu Betuēļa, Milkas dēla, meita, ko tā Nahoram dzemdējusi.
25. Un tā vēl uz viņu sacīja: tur ir arī diezgan salmu un barības pie mums, un mājošanas vieta.
26. Tad vīrs Tā Kunga priekšā nomezdamies To pielūdza
27. Un sacīja: slavēts lai ir Tas Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas nav atrāvis Savu žēlastību un patiesību no mana kunga! Jo Tas Kungs mani ir vadījis to ceļu uz mana kunga brāļa namu.
28. Un tā meitiņa tecēja un to pasacīja savas mātes namā.
29. Un Rebekai bija brālis, Lābans vārdā, un Lābans steidzās pie tā vīra ārā uz aku.
30. Un kad viņš pieres sprādzi un roku gredzenus pie savas māsas rokām redzēja un savas māsas Rebekas vārdus dzirdēja, kas sacīja: tā tas vīrs uz mani runājis, - tad tas nāca pie tā vīra, un redzi, tas stāvēja pie kamieļiem pie akas.
31. Un viņš sacīja: nāc iekšā, Tā Kunga svētītais, kam tu stāvi ārā? Jo es esmu namu sataisījis un vieta ir taviem kamieļiem.
32. Tad vīrs nāca namā, un tie nosegloja tos kamieļus, un deva kamieļiem salmus un barību un ūdeni, mazgāt viņa kājas un vīru kājas, kas viņam bija līdz.
33. Un tie viņam cēla priekšā barību; bet viņš sacīja: es neēdīšu, pirms nebūšu runājis savus vārdus. Un tas sacīja: runā.
34. Tad viņš sacīja: es esmu Ābrahāma kalps,
35. Un Tas Kungs bagāti ir svētījis manu kungu, un tas ir augumā audzis, un Viņš tam ir devis avis un vēršus un sudrabu un zeltu un kalpus un kalpones un kamieļus un ēzeļus.
36. Un Sāra, mana kunga sieva, manam kungam ir dzemdējusi dēlu savā vecumā, un tam viņš ir devis visu, kas viņam pieder.
37. Un mans kungs man ir licis zvērēt sacīdams: tev manam dēlam nebūs ņemt no Kanaāniešu meitām, kuru zemē es dzīvoju.
38. Bet tev būs iet uz mana tēva namu un pie maniem radiem un manam dēlam sievu ņemt.
39. Tad es sacīju uz savu kungu: ja tā sieva man neies līdz.
40. Un viņš uz mani sacīja: Tas Kungs, kura priekšā es esmu staigājis, sūtīs Savu eņģeli ar tevi, un liks labi izdoties tavam ceļam, ka tu manam dēlam ņemi sievu no manas cilts un no mana tēva nama.
41. Tad tu būsi vaļā no mana zvēresta, kad tu iesi pie maniem radiem, un ja viņi tev nedos, tad tu būsi vaļā no mana zvēresta.
42. Un es nācu šodien pie tās akas un sacīju: Kungs, Tu mana kunga Ābrahāma Dievs, ja Tu, lūdzams, manam ceļam esi licis labi izdoties, kur es eju,
43. Redzi, es stāvu pie ūdens akas: kad nu viena jauna meita nāks smelt, un es viņai sacīšu: dod man jel maķenīt ūdens dzert no tava trauka,
44. Un tā uz mani sacīs: dzer gan tu un arī taviem kamieļiem es smelšu, - ka šī ir tā sieva, ko Tas Kungs mana kunga dēlam novēlējis.
45. Pirms es savā sirdī pabeidzu runāt, redzi, tad Rebeka nāca ārā ar ūdens trauku uz pleca, un tā nokāpa akā un smēla, un es uz to sacīju: dod man lūdzama padzerties.
46. Tad viņa traucās un nocēla savu trauku no sava pleca zemē un sacīja: dzer, un es tavus kamieļus arīdzan dzirdināšu; tad es dzēru, un kamieļi arīdzan tapa dzirdināti.
47. Un es viņu vaicāju un sacīju: kam meita tu esi? Un tā sacīja: Betuēla, Nahora dēla, meita, ko Milka tam dzemdējusi. Tad es liku pieres sprādzi uz viņas vaigu un roku gredzenus ap viņas rokām.
48. Un es nometos un pielūdzu To Kungu un slavēju To Kungu, mana kunga Ābrahāma Dievu, kas mani pa īsteno ceļu bija vadījis, mana kunga brāļa meitu viņa dēlam ņemt par sievu.
49. Un nu, ja jūs esat tie, kas žēlastību un uzticību pie mana kunga grib parādīt, tad sakāt man to; un ja ne, tad sakāt man arī to; tad es griezīšos, vai pa labo roku vai pa kreiso.
50. Tad Lābans un Betuēls atbildēja un sacīja: šī lieta ir no Tā Kunga nākusi, mēs nedz ļauna nedz laba nevaram uz tevi runāt.
51. Redzi, Rebeka ir tavā priekšā, ņem to un ej; lai tā ir tava kunga dēla sieva, kā Tas Kungs ir sacījis.
52. Un kad Ābrahāma kalps viņu vārdus dzirdēja, tad viņš Tā Kunga priekšā pie zemes mezdamies To pielūdza.
53. Un kalps izņēma sudraba un zelta lietas un drēbes, un deva Rebekai un viņas brālim, un viņas mātei tas arī deva dārgas dāvanas.
54. Tad tie ēda un dzēra, viņš un vīri, kas viņam bija līdz, un palika tur pa nakti. Un tie cēlās rītā, un viņš sacīja: atlaidiet mani pie mana kunga.
55. Tad viņas brālis un viņas māte sacīja: lai meitiņa kādas desmit dienas paliek pie mums; pēc tu vari iet.
56. Bet viņš uz tiem sacīja: neaizkavējiet mani, Tas Kungs manam ceļam licis labi izdoties; atlaidiet mani, ka es eju pie sava kunga.
57. Tad tie sacīja: sauksim meitiņu un jautāsim viņu.
58. Tad tie sauca Rebeku un uz to sacīja: vai tu gribi iet ar šo vīru? Un tā sacīja: es iešu.
59. Tad tie atlaida Rebeku, savu māsu, un viņas aukli, un Ābrahāma kalpu un viņa vīrus.
60. Un tie svētīja Rebeku un uz to sacīja: tu, mūsu māsa, audzi par tūkstošu tūkstošiem, un tavs dzimums lai pārvalda savu ienaidnieku vārtus.
61. Un Rebeka cēlās ar savām meitām un sēdās uz kamieļiem un gāja tam vīram līdz, un kalps ņēma Rebeku un aizgāja.
62. Un Īzaks nāca to ceļu no Lehaj-Roī akas, jo tas mita dienvidu zemē.
63. Bet Īzaks bija izgājis uz lauku Dievu pielūgt ap vakara laiku. Un tas pacēla savas acis un skatījās, un redzi, kamieļi nāca.
64. Un Rebeka pacēla savas acis un redzēja Īzaku un nolaidās no kamieļa.
65. Un tā sacīja uz kalpu: kas tas par vīru, kas tur pa lauku mums nāk pretī? Un kalps sacīja: tas ir mans kungs. Tad tā ņēma vaiga apsegu un apsedzās.
66. Un kalps Īzakam visu izteica, ko tas bija darījis.
67. Un Īzaks veda Rebeku savas mātes Sāras dzīvoklī, un viņš to ņēma un tā viņam palika par sievu, un viņš to mīlēja. Tā Īzaks tapa iepriecināts pēc savas mātes nāves.