1. Mozus 24 LTV1965
1. Un Ābrahāms bija vecs, padzīvojis vīrs, un tas Kungs Ābrahāmu bija svētījis pie visa.
2. Un Ābrahāms teica savam kalpam, sava nama vecākajam, kas pārvaldīja it visu, kas tam piederēja: „Liec savu roku zem manas ciskas
3. Un zvēri man pie Dieva Kunga, debesu Dieva un zemes Dieva, ka tu manam dēlam neņemsi sievu no kānaāniešu meitām, kūru vidū es dzīvoju,
4. Bet ka tu iesi uz manu zemi un pie maniem cilts piederīgiem un tur ņemsi sievu manam dēlam īzākam.“
5. Tad kalps sacīja: „Varbūt sieva nevēlēsies nākt man iīdzi uz šo zemi, vai man tad tavu dēlu aizvest atpakaļ uz zemi, no kuras tu esi iznācis?“
6. Un Ābrahāms sacīja viņam: „Sargies, ka tu neaizved manu dēlu turp.
7. Dievs, Debesu Kungs, kas mani izvedis no mana tēva nama un no manas cilts novadiem, un kas sacījis man, un zvērējis man, sacīdams: Taviem pēcnācējiem Es došu šo zemi, Tas sūtīs savu eņģeli tev pa priekšu, kad tu ņemsi manam dēlam sievu no turienes.
8. Bet ja sieva negribēs tev sekot, tad tu no šī mana zvēresta būsi brīvs, tikai manu dēlu neved turp atpakaļ.“
9. Un kalps lika savu roku zem sava kunga Ābrahāma ciskas un apstiprināta ar zvērestu visus šos solījumus.
10. Un kalps paņēma desmit kamieļus no sava kunga kamieļu pulka un devās ceļā, līdzi paņēmis visādas sava kunga mantas, un viņš cēlās un nonāca Mezopotamijā Nahora pilsētā.
11. Un viņš lika kamieļiem apmesties pilsētas ārpusē, pie akas, pret vakaru, laikā, kad ūdens smēlējas mēdza nākt,
12. Un sacīja: „Dievs Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, liec, lai man šodien veicas, un parādi žēlastību manam kungam Ābrahāmam.
13. Lūk, te es stāvu pie ūdens avota, un pilsētas iedzīvotāju meitas nāks smelt ūdeni.
14. Tad lai notiek, ka tā meita, kurai es teikšu: Padod savu trauku, es gribu dzert, un tā sācis: Dzer, un es padzirdīšu arī tavus kamieļus, būtu tā, kuru Tu esi novēlējis savam kalpam īzākam, un pēc tā es zinātu, ka Tu esi žēlastību parādījis manam kungam.“
15. Un notika, ickāms viņš bija beidzis runāt, ka nāca Rebeka; viņa bija Betuēla meita, kas bija Milkas un Ābrahāma brāļa Nahora dēls, un tai uz pleca bija ūdens trauks.
16. Un meita bija ļoti skaista izskata jaunava, kuru neviens nebija aizticis, un tā nokāpa akā, piepildīja savu ūdens trauku ar ūdeni un kāpa ārā.
17. Un kalps skrēja tai pretim un sacīja: „Lauj man drusku nodzerties no tava trauka.“
18. Tad viņa atbildēja: „Dzer, mans kungs!“ Veikli viņa nolaida trauku savā rokā un padzirdīja viņu.
19. Un kad viņa bija beigusi dot viņam dzert, tā teica: „Es pasmelšu arī taviem kamieļiem, līdz tie būs padzēruši.“
20. Un tā steidzās un izlēja savu trauku dzirdāmā silē un tecēja vēl reiz uz avotu, lai smeltu no jauna, un tā smēla visiem viņa kamieļiem.
21. Bet vīrs noraudzījās viņā klusēdams, lai dabūtu zināt, vai Dievs licis izdoties viņa ceļam, vai ne.
22. Un lūk, kad kamieļi bija beiguši dzert, vīrs paņēma zelta pieres sprādzi pus seķeļa svarā un divas zelta rokas sprādzes viņas rokām desmit seķeļu svarā
23. Un sacīja: „Kā meita tu esi? Un saki man, vai tava tēva namā ir vieta, kur mēs varētu pārnakšņot?“
24. Un tā atbildēja: „Es esmu Betuēla meita, kas ir Milkas dēls, kuru tā dzemdēja Nahoram.“
25. Un viņa sacīja tam: „Arī salmu un siena ir pie mums pietiekamā daudzumā, kā arī vietas gana pārnakšņošanai.“
26. Tad tas vīrs noliecās un nometās ceļos tā Kunga priekšā
27. Un sacīja: „Slavēts lai Kungs Dievs, mana kunga Ābrahāma Dievs, kas savu žēlastības solījumu nav aizmirsis un nav atrāvis savu uzticību manam kungam; taisnā ceļā tas Kungs mani ir novedis mana kunga brāļa namā!“
28. Bet jaunava skrēja un paziņoja mātei mājās, kas bija noticis.
29. Un Rebekai bija brālis, vārdā Lābans, un Lābans steidzās pie vīra ārā pie avota.
30. Bet kad tas ieraudzīja pieres sprādzi un rokas sprādzes uz savas māsas rokām un dzirdēja savas māsas Rebekas stāstu: „Tā un tā tas vīrs uz mani runājis,“ —tad tas izgāja pie tā vīra. Bet tas stāvēja pie kamieļiem pie akas, un Lābans teica:
31. „Nāc iekšā, tu, tā Kunga svētītais! Kādēļ tu gribi ārā stāvēt? Jo es esmu uzposis namu un vietu kamieļiem.“
32. Un vīrs devās uz māju, viņi nosegloja kamielus un deva salmus un sienu kamieļiem, ari ūdeni, lai tas nomazgātu savas kājas, tāpat arī vīriem, kas bija ar viņu, kāju mazgāšanai.
33. Bet kad viņam lika priekšā ēdienu, viņš sacīja: „Es neēdīšu, pirms nebūšu pateicis, kādā lietā es esmu še.“ Tie sacīja: „Runā!“
34. Viņš sacīja: „Es esmu Ābrahāma kalps.
35. Un tas Kungs manu kungu ir ļoti bagāti svētījis, tas ir audzis augumā, jo Viņš tam ir devis sīklopus un liellopus, sudrabu un zeltu, kalpus un kalpones, kamieļus un ēzeļus.
36. Un mana kunga sieva Sāra dzemdējusi manam kungam dēlu, kad tas jau bija sirmgalvis. Tam viņš novēlējis visu, kas tam ir.
37. Un mans kungs lika man zvērēt piekodinot: Tev nebūs manam dēlam sievu ņemt no Kānaāna meitām, kaut ari es dzīvoju viņu zemē.
38. Bet tev būs noiet uz mana tēva namu un manu cilti, lai manam dēlam gūtu sievu.
39. Es iebildu savam kungam: Varbūt šī sieva nesekos man?
40. Tad viņš sacīja man: Tas Kungs, kura priekšā esmu staigājis, Viņš sūtīs savu eņģeli tev līdz un liks tavam ceļam labi izdoties, ka tu varēsi manam dēlam gūt sievu no manas cilts un no mana tēva nama.
41. Tikai tad tu būsi atbrīvots no sava zvēresta, ja tu gan nonāksi pie manas cilts, bet tie tev to nedotu; tad tu būsi no zvēresta solījuma brīvs.
42. Un es šodien nonācu pie akas un sacīju: Kungs, mana kunga Ābrahāma Dievs, ja Tu gribi būt tas, kas manam ceļam ļaus sekmēties, kuru esmu uzņēmies,
43. Redzi, es stāvu te pie ūdens avota; lai tad notiktu, ka tā jaunava, kura iznāks smelt ūdeni un kurai es teikšu: Dodi, lūdzama, man nodzerties no tava trauka,
44. Lai viņa man atbildētu: Dzer, un arī tavus kamieļus es gribu dzirdīt, un ir tā sieva, kuru tas Kungs ir izraudzījis mana kunga dēlam.
45. Un iekāms es biju pabeidzis savā sirdī tā spriest, lūk, nāca Rebeka, un trauks tai bija uz viņas pleca, un viņa nokāpa akā un smēla ūdeni, bet es viņai sacīju: Dodi, lūdzu, ari man dzert.
46. Tad tā steidzās un nolaida trauku un sacīja: Dzer, un ari taviem kamieļiem es došu dzert. Un es padzēros un arī manus kamieļus tā padzirdīja.
47. Tad es jautāju viņai un sacīju: Kā meita tu esi? Un tā atbildēja: Milkas, un es liku viņai pieres sprādzi pie vaiga un rokas sprādzes ap viņas rokām.
48. Un es noliecos un nometos ceļos tā Kunga, mana pavēlnieka Ābrahāma Kunga priekšā, un slavēju to Kungu, kas mani bija vadījis pa taisnu ceļu, lai ņemtu brāļa meitu mana kunga dēlam par sievu.
49. Bet tagad, ja jūs patiesi gribat mīlestību un uzticību parādīt manam kungam, pasakiet to man; un arī ja ne, paziņojiet, lai es varētu doties pa labi vai pa kfeisi.“
50. Un Lābans un Betuēls atbildēja un sacīja: „No tā Kunga tas ir nācis, —mēs nevaram tev teikt ne labu, ne ļaunu.
51. Lūk, Rebeka stāv tavā priekšā; ņem to un ej. Un viņa lai ir tava kunga dēla sieva, kā tas Kungs to ir gribējis.“
52. Un notika, kad Ābrahāma kalps dzirdēja viņu vārdus, ka tas nometās zemē tā Kunga priekšā.
53. Pēc tam tas izņēma visas sudraba un visas zelta dārglietas un drēbes un deva tās Rebekai un deva dārgas dāvanas ari viņas brālim un viņas mātei.
54. Un viņi ēda un dzēra—viņš un arī tie vīri, kas bija ar viņu, un tie palika pa nakti, un no rīta tie piecēlās un sacīja: „Atlaidiet mūs uz mūsu mājām.“
55. Bet viņas brālis un viņas māte sacīja: „Ļauj, lai meitene paliek kādas pāris desmit dienas vēl pie mums, pēc tu varēsi ict.“
56. Bet viņš sacīja tiem: „Neaizturiet mani! Tas Kungs manam ceļam ir licis labi izdoties, atlaidiet mani, ka es noeimu pie sava kunga.“
57. Tad tie sacīja: „Ataicināsim meiteni un jautāsim viņai.“
58. Un viņi pasauca Rebeku un jautāja viņai: „Vai tu gribi sekot šim vīram?“ Un viņa atbildēja: „Es iešu.“
59. Un tie atlaida Rebeku un tās aukli un Ābrahāma kalpu un tos vīrus, kas tam bija.
60. Un viņi svētīja Rebeku un sacīja viņai: „Tu, mūsu māsa, topi par tūkstošiem un simtstūkstošiem, un lai tavi pēcnācēji ieņem savu naidnieku vārtus.“
61. Un Rebeka cēlās ar savām kalponēm un sēdās uz kamieļiem un jāja aiz kalpa. Tā tas kalps, paņēmis Rebeku, devās ceļā.
62. Bet īzāks nāca no Lechaj-roi avota, jo viņš bija Negeba iemītnieks.
63. Īzāks ap vakara laiku bija izgājis laukā Dievu pielūgt. Tas pacēla savas acis un ieraudzīja tanī brīdī kamieļus nākam.
64. Un Rebeka pacēla savas acis un, ieraudzījusi īzāku, nolaidās no kamieļa.
65. Un viņa sacīja kalpam: „Kas ir šis virs, kas tur staigā pa lauku, kas nāk mums pretim?“ Un kalps atbildēja: „Tas ir mans kungs.“
66. Tad viņa paņēma savu plīvuru un apsedzās.
67. Un kalps izstāstīja īzākam visu, ko bija darījis.
68. Un īzāks veda Rebeku uz savas mātes telti, un viņš to ņēma, un tā kļuva viņa sieva, un vinš to mīlēja. Tā īzāks atguva mieru pēc savas mātes nāves.