1. Mozus 25 LG8

1. Un Ābrahāms ņēma atkal vienu sievu, Keturu vārdā.

2. Un tā viņam dzemdēja Zimranu un Jokšanu un Medanu un Midiānu un Jisbaku un Šuahu.

3. Un Jokšans dzemdēja Šebu un Dedanu, un Dedana bērni bija Asurim un Letušim un Leūmim.

4. Un Midiāna bērni bija Ēfa un Efers un Hanohs un Abidus un Eldaūs; šie visi bija Keturas bērni.

5. Bet Ābrahāms deva Īzakam visu, kas tam piederēja.

6. Bet lieko sievu bērniem, kas Ābrahāmam bija, Ābrahāms deva dāvanas, un vēl dzīvs būdams tos atstādināja no sava dēla Īzaka, pret rītiem uz austruma zemi.

7. Un šie ir Ābrahāma mūža gadi, cik ilgi tas dzīvojis: simts septiņdesmit un pieci gadi.

8. Un viņš aizmiga un nomira labā vecumā, vecs un diezgan dzīvojis, un viņš tapa piepulcināts pie saviem ļaudīm.

9. Un Īzaks un Ismaēls, viņa dēli, viņu apraka Makpelas alā, hetieša Efrona, Zohāra dēla, tīrumā, kas ir pret Mamri,

10. Tīrumā, ko Ābrahāms bija pircis no Heta bērniem; tur Ābrahāms ir aprakts un viņa sieva Sāra.

11. Un pēc tam, kad Ābrahāms bija nomiris, tad Dievs svētīja Īzaku, viņa dēlu, un Īzaks mita pie Lehaj-Roī akas.

12. Šie nu ir Ismaēla, Ābrahāma dēla, radu raksti, kuru ēģiptiete Hāgare, Sāras kalpone, Ābrahāmam ir dzemdējusi.

13. Un šie ir Ismaēla bērnu vārdi ar saviem cilts vārdiem: Ismaēla pirmdzimtais Nebajots, tad Kedars un Adbeēls un Mibsams,

14. Un Mišmus un Dumus un Masus,

15. Hadars un Temus, Jeturs, Nafis un Ķedmus.

16. Šie ir Ismaēla bērni, un šie ir viņu vārdi pēc viņu sētām un ciemiem, divpadsmit virsnieki pār saviem ļaudīm.

17. Un šie ir Ismaēla dzīvības gadi: simts trīsdesmit un septiņi gadi. Un viņš aizmiga un nomira un tapa piepulcināts pie saviem ļaudīm.

18. Un tie dzīvoja no Havilas līdz Šurai, kas pretim Ēģiptes zemei, kur iet uz Asuru, visiem saviem brāļiem pretim viņš apmetās.

19. Un šie ir Īzaka, Ābrahāma dēla, radu raksti. Ābrahāms dzemdināja Īzaku;

20. Un Īzaks bija četrdesmit gadus vecs, kad viņš par sievu dabūja Rebeku, sīrieša Betuēļa meitu no Mezopotamijas, sīrieša Lābana māsu.

21. Un Īzaks no sirds pielūdza To Kungu par savu sievu, jo tā bija neauglīga; un Tas Kungs likās pielūgties, un Rebeka, viņa sieva, tapa grūta.

22. Un tie bērni stumdījās viņas miesās, - tad tā sacīja: ja tas tā, kāpēc es tāda tapusi? Un tā nogāja To Kungu jautāt.

23. Un Tas Kungs tai sacīja: divas tautas ir tavās miesās un divējādi ļaudis šķirsies no tava klēpja, un viena tauta būs jo spēcīgāka nekā otra, un lielākais kalpos mazākajam.

24. Kad nu laiks nāca, ka tai bija dzemdēt, redzi, tad dvīņi bija viņas miesās.

25. Un tas pirmais nāca ārā, pasarkans viscaur, kā spalvaina drēbe, un tie nosauca viņa vārdu Ēsavs.

26. Un pēc tam viņa brālis nāca ārā; tas ar savu roku Ēsava papēdi bija satvēris, tāpēc viņa vārds tapa nosaukts Jēkabs. Un Īzaks bija sešdesmit gadus vecs, kad viņš tos dzemdināja.

27. Un puisēni auga, un Ēsavs bija gudrs uz medīšanu un dzīvoja pa lauku, un Jēkabs tapa rāms vīrs un mājoja teltīs.

28. Un Īzaks mīlēja Ēsavu, tāpēc ka viņa medījums viņa mutei bija gards, un Rebeka mīlēja Jēkabu.

29. Un Jēkabs bija vārījis kādu virumu; tad Ēsavs nāca no lauka un bija piekusis; un Ēsavs sacīja uz Jēkabu:

30. Dod man jel ēst no tā sarkanā, no tā sarkanā (viruma), jo es esmu piekusis; tādēļ viņa vārds ir nosaukts Edoms (Sarkanais).

31. Tad Jēkabs sacīja: pārdod man šodien savu pirmdzimtību.

32. Un Ēsavs sacīja: redzi, man taču jāmirst, ko tad man palīdz pirmdzimtība?

33. Tad Jēkabs sacīja: zvērē man šodien. Tad viņš tam zvērēja un pārdeva Jēkabam savu pirmdzimtību.

34. Un Jēkabs deva Ēsavam maizi un lēcu virumu, un tas ēda un dzēra un cēlās un aizgāja. Tā Ēsavs nicināja savu pirmdzimtību.