1. Mozus 27 LTV1965
1. Un notika, kad īzāks bija jau nosirmojis un vecs tapis un viņa acis bija kļuvušas tumšas, ka tas vairs nevarēja redzēt, tad tas ataicināja savu vecāko dēlu Ezavu un sacīja tam: „Mans dēls.“ Un tas viņam atbildēja: „Te es esmu!“
2. Bet viņš sacīja: „Redzi, es esmu vecs tapis, un es nezinu, kad miršu.
3. Tādēļ ņem savus ieročus, savu bultu maku un savu loku un izej laukā un medī man medījumu.
4. Sagatavo man azaidu tā, kā man patīk, un cel man to priekšā; es gribu ēst un tad tevi svētīt, pirms es mirstu.“
5. Bet Rebeka dzirdēja īzāku ar Ēzavu, savu dēlu, tā runājam; un Ezavs izgāja laukā, lai dotos medīt medījumu un lai to atnestu.
6. Tad Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu: „Redzi,“ viņa teica, „es dzirdēju, ka tavs tēvs runāja ar Ēzavu, tavu brāli, sacīdams:
7. Atnes man medījumu un sagatavo man maltīti, ka es varu ēst un tevi svētīt tā Kunga priekšā, iekāms es mirstu.
8. Bet tagad, mans dēls, klausi mani, kā es tev pavēlu:
9. Ej tūdaļ pie sīklopiem un paņem no tiem divus diženus āzīšus. Es tos sagatavošu azaidam tavam tēvam tā, kā viņš to mīl,
10. Un tu tos aiznesīsi tēvam, lai viņš tevi pirms savas nāves svētī.“
11. Un Jēkabs sacīja savai mātei Rebekai: „Redzi, mans brālis Ēzavs ir spalvains vīrs, bet es esmu gluds.
12. Varbūt mans tēvs mani aptausta, un tad es viņa acīs kļūšu par krāpnieku un likšu pār sevi nākt lāstam un ne svētībai.“
13. Tad viņa māte atbildēja: „Tavs lāsts lai tad nāk pār mani; paklausi man un ej un dabū man.“
14. Un viņš aizgāja, paņēma un atnesa savai mātei, un viņa māte sagatavoja azaidu, kā tas viņa tēvam patika.
15. Un Rebeka paņēma Ēzava drēbes, sava vecākā dēla svētku drēbes, kas bija pie viņas, un uzģērba tās savam jaunākajam dēlam.
16. Bet kazlēnu ādas tā aplika ap viņa rokām un ap kaklu.
17. Un viņa sava dēla rokās ielika viņas gatavoto azaidu un maizi.
18. Un viņš iegāja pie sava tēva un sacīja: „Mans tēvs.“ Un tas atbildēja: „Te es esmu, kas tu esi, mans dēls?“
19. Un Jēkabs sacīja savam tēvam: „Es esmu tavs vecākais dēls Ēzavs. Es esmu darījis, kā tu sacīji, celies, atsēdies un ēd no mana medījuma, ka tu mani vari svētīt.“
20. Un īzāks sacīja savam dēlam: „Kā tu esi tik ātri to dabūjis, mans dēls?“ Un viņš atbildēja: „Tas Kungs, tavs Dievs, man lika to dabūt.“
21. Tad īzāks sacīja Jēkabam: „Nāc tuvāk, es tevi gribu aptaustīt, mans dēls, vai tu esi mans dēls Ēzavs, vai ne.“
22. Un Jēkabs tuvojās savam tēvam īzākam, un tas viņu aptaustīja un sacīja: „Balss ir Jēkaba balss, bet rokas ir Ēzava rokas.“
23. Un viņš to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas, gluži kā viņa brāļa Ēzava rokas. Un viņš to svētīja.
24. Un viņš sacīja: „Vai tu tiešām esi mans dēls Ēzavs?“ Un viņš sacīja: „Es tas esmu.“
25. Tad viņš sacīja: „Nāc man tuvāk klāt, lai es varētu ēst no medījuma, mans dēls, lai es tevi svētu.“ Un tas pienesa tam, un viņš ēda. Viņš arī atnesa vīnu, un viņš dzēra.
26. Un viņa tēvs īzāks sacīja viņam: „Nāc klāt un skūpsti mani, mans dēls.“
27. Un viņš tam tuvojās un skūpstīja viņu, un viņš saoda viņa drēbju smaržu un viņš to svētīja, sacīdams: „Patiešām, mana dēla smarža ir kā lauka smarža, ko Dievs ir svētījis.
28. Lai tad Dievs dod tev no debesu rasas, un no zemes treknuma, un daudz labības, un svaiga vīna.
29. Un tautas lai tev kalpo, un ciltis lai zemojas tavā priekšā, un pats kļūsti pavēlnieks taviem brāļiem; tavas mātes dēli lai zemojas tavā priekšā; nolādēts lai ir tas, kas tevi lād, un svētīts lai ir, kas tevi svētī.“
30. Un tikko īzāks bija pabeidzis svētīt Jēkabu un Jēkabs bija iznācis no sava tēva īzāka, tā Ezavs, viņa brālis, nāca no savām medībām.
31. Un ari tas sagatavoja azaidu, ienesa to savam tēvam un sacīja savam tēvam: „Piecelies, mans tēvs, ēd no sava dēla medījuma, lai tu varētu mani svētīt.“
32. Tad viņa tēvs īzāks tam sacīja: „Kas tu esi?“ Un viņš sacīja: „Es esmu tavs vecākais dēls Ēzavs.“
33. Tad īzāks izbijās bez mēra un sacīja: „Kas tad bija tas, kas bija medījis medījumu un atnesis man, un es ēdu pirms tavas nākšanas, un es viņu jau esmu, svētījis, un tas ari paliks svētīts.“
34. Kad Ēzavs dzirdēja sava tēva vārdus, tad tas dziļā sarūgtinājumā stiprā balsī sāka kliegt un sacīja savam tēvam: „Svētī arī mani, mans tēvs.“
35. Un viņš sacīja: „Tavs brālis ir ar viltu nācis un paņēmis tavu svētību.“
36. Tad Ēzavs sacīja: „Pēc tiesas viņu sauc Jēkabu, jo viņš mani ir divi reizes pievīlis: viņš paņēma manu pirmdzimtību, un tagad viņš paņēmis manu svētību.“ Un tas teica: „Vai tev vairs nav atlikusies nekāda svētība?“
37. Un īzāks atbildēja un sacīja Ēzavam: „Redzi, es viņu iecēlu par pavēlnieku tev, un visiem taviem brāļiem es esmu licis būt par kalpiem viņam, arī labību un svaigu vīnu es viņam esmu piešķīris, —bet tev? —Ko es vēl varētu tev dot, mans dēls?“
38. Un Ēzavs sacīja savam tēvam: „Vai tad tev ir tikai šī viena svētība, mans tēvs? Svētī arī mani, mans tēvs.“ Un viņš pacēla savu balsi un raudāja.
39. Tad viņa tēvs īzāks atbildēja un sacīja viņam: „Lūk, bez zemes treknuma būs zeme un bez debess rasas no augšienes.
40. No sava zobena tev būs dzīvot, un taviem brāļiem tev būs kalpot, bet notiks, ka tu sevi atbrīvosi, tad tu viņu jūgu nokratīsi nost no sava kakla.“
41. Un Ēzavs vajāja Jēkabu tās svētības dēļ, ar kādu viņa tēvs to bija svētījis, un sacīja savā sirdī: „Gan manam tēvam drīzi nāks bēdu laiki, jo es gribu nokaut savu brāli Jēkabu.“
42. Bet Rebekai atstāstīja Ēzava, viņas vecākā dēla, vārdus, un viņa aizsūtīja kādu un pasauca savu jaunāko dēlu Jēkabu un sacīja tam: „Redzi, tavs brālis Ēzavs taisās tev atriebties, viņš tevi grib nokaut.
43. Tagad, mans dēls, klausi man, celies, bēdz pie mana brāļa Lābana uz Chāranu.
44. Un paliec pie viņa kādu laiku, kamēr tava brāļa dusmas norims.
45. Lai tava brāļa dusmas no tevis novirzās, un viņš aizmirst, ko tu viņam esi darījis, tad es sūtīšu un likšu tevi no turienes atvest. Kādēļ man zaudēt jūs abus vienā dienā?“
46. Un Rebeka sacīja īzākam: „Hetietes man dara dzīvi apnicīgu viņu tuvumā. Ja Jēkabs ari ņemtu Heta meitu par sievu, tādu, kādas tās ir šinī zemē, kam tad vairs man dzīvot?“