1. Mozus 28 LG8
1. Tad Īzaks aicināja Jēkabu un to svētīja un tam pavēlēja un uz to sacīja: tev nebūs sievu ņemt no Kanaāniešu meitām.
2. Celies, ej uz Mezopotamiju, Betuēļa, savas mātes tēva namā, un ņem sev sievu no turienes, no Lābana, savas mātes brāļa, meitām.
3. Un Visvarenais Dievs lai tevi svētī un lai tevi dara auglīgu un lai tevi vairo, ka topi par lielu ļaužu pulku.
4. Un lai Viņš tev dod Ābrahāma svētību, tev un tavam dzimumam ar tevi, ka tu vari iemantot zemi, kur tu esi piemitis, ko Dievs Ābrahāmam ir devis.
5. Tā Īzaks atlaida Jēkabu, un tas gāja uz Mezopotamiju pie Lābana, sīrieša Betuēļa dēla, Jēkaba un Ēsava mātes Rebekas brāļa.
6. Kad nu Ēsavs redzēja, ka Īzaks Jēkabu bija svētījis un uz Mezopotamiju sūtījis, no turienes sievu ņemt, un ka viņš to svētījot tam bija pavēlējis sacīdams: tev nebūs sievu ņemt no Kanaāniešu meitām,
7. Un ka Jēkabs savam tēvam un savai mātei bija paklausījis un uz Mezopotamiju aizgājis,
8. Un kad Ēsavs arī redzēja, ka Īzaks, viņa tēvs, Kanaāniešu meitas neieredzēja, -
9. Tad Ēsavs gāja pie Ismaēla un ņēma klāt pie savām sievām sev par sievu Mahalatu, Ismaēla, Ābrahāma dēla, meitu, Nebajota māsu. -
10. Un Jēkabs aizgāja no Bēršebas un gāja uz Hāranu.
11. Un tam gadījās nonākt kādā vietā, tur viņš palika par nakti, jo saule bija nogājusi; un tas ņēma vienu no tās vietas akmeņiem un lika to sev pagalvī un apgūlās tanī vietā.
12. Un tas sapņoja, un redzi, trepes bija celtas virs zemes, un viņu virsgals aiztika debesis, un redzi, Dieva eņģeļi pa tām uzkāpa un nokāpa.
13. Un redzi, Tas Kungs stāvēja virsgalā un sacīja: Es esmu Tas Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs; zemi, kur tu guli, Es došu tev un tavam dzimumam.
14. Un tavs dzimums būs kā zemes pīšļi, un tu izplētīsies pret vakariem un pret rītiem, uz ziemeļu pusi un uz dienvidu pusi, un caur tevi un tavu sēklu visas zemes ciltis taps svētītas.
15. Un redzi, Es esmu ar tevi un pasargāšu tevi visur, kur tu noiesi, un pārvedīšu tevi atkal uz šo zemi; jo Es tevi negribu atstāt, tiekams Es izdarīšu, ko Es uz tevi esmu runājis.
16. Kad nu Jēkabs no sava miega atmodās, tad tas sacīja: tiešām, Tas Kungs ir šinī vietā, un es to neesmu zinājis.
17. Un viņš nobijās un sacīja: cik bijājama ir šī vieta! Šeit tiešām ir Dieva nams un šeit ir debesu vārti.
18. Un Jēkabs cēlās rītā agri un ņēma akmeni, ko bija licis sev pagalvē, un to uzcēla par zīmi un tam uzlēja eļļu virsū.
19. Un viņš nosauca tās vietas vārdu Bētele (Dieva nams); bet iepriekš pilsētai vārds bija Lūza.
20. Un Jēkabs solīdamies solījās un sacīja: ja Dievs Tas Kungs būs ar mani un mani pasargās uz šā ceļa, ko es staigāju, un man dos maizi ēst un drēbes ģērbties,
21. Un man liks ar mieru pāriet sava tēva namā, tad Tas Kungs lai man ir par Dievu.
22. Un šim akmenim, ko esmu uzcēlis par zīmi, būs tapt par Dieva namu, un no visa, ko Tu man dosi, es Tev došu desmito tiesu.