1. Mozus 28 NLB
1. Īzaks pasauca Jēkabu, svētīja viņu un pavēlēja: “Neņem sev sievu no Kanaāna meitām!
2. Dodies uz Padān-Arāmu, uz savas mātes tēva Betuēla namu, un ņem sev sievu no turienes, no sava mātesbrāļa Lābana meitām.
3. Visvarenais Dievs tevi svētīs, darīs tevi auglīgu, vairos tevi un darīs par tautu pulku!
4. Viņš tev dos Ābrahāma svētību, tev un taviem pēcnācējiem pēc tevis, lai tu iemanto to zemi, kur tu mīti, kuru Dievs deva Ābrahāmam!”
Ēsavs ņem sievu no Ismaēla meitām5. Un Īzaks atlaida Jēkabu, un viņš devās uz Padān-Arāmu pie aramieša Lābana, Betuēla dēla, Jēkaba un Ēsava mātes Rebekas brāļa.
6. Ēsavs redzēja, ka Īzaks ir svētījis Jēkabu un sūtījis viņu uz Padān-Arāmu, lai viņš no turienes ņem sev sievu, un ka, viņu svētīdams, ir pavēlējis: “Neņem sev sievu no Kanaāna meitām!” –
7. un Jēkabs ir paklausījis savam tēvam un mātei un devies uz Padān-Arāmu.
8. Ēsavs redzēja, ka viņa tēvam Īzakam netīk Kanaāna meitas.
Jēkaba sapnis9. Tad Ēsavs gāja pie Ismaēla un ņēma sev vēl klāt pie citām sievām Mahalatu, Ābrahāma dēla Ismaēla meitu, Nebājota māsu.
10. Jēkabs izgāja no Bēršebas un devās uz Hārānu.
11. Viņš tuvojās kādai vietai un palika tur pa nakti, jo norietēja saule. Viņš ņēma akmeni no tās vietas, lika sev pagalvī un nolikās gulēt tai vietā.
12. Viņš sapņoja, un, re, zemē noliktas kāpnes un to gals sniedzas debesīs, un, re, Dieva eņģeļi kāpj pa tām augšup lejup.
13. Un, re, Kungs nostājies augšā un saka: “Es esmu Kungs, tava tēva Ābrahāma Dievs un Īzaka Dievs! To zemi, kur tu guli, es došu tev un taviem pēcnācējiem!
14. Un tavu pēcnācēju būs tik, cik putekļu uz zemes, un tu izpletīsies uz rietumiem un austrumiem, uz ziemeļiem un dienvidiem, un visas zemes dzimtas tiks svētītas tevī un tavos pēcnācējos!
15. Un, redzi, es būšu ar tevi, es sargāšu tevi visur, kur tu iesi, un es atvedīšu tevi atpakaļ uz šo zemi, jo es tevi nepametīšu, līdz nebūšu izdarījis to, ko tev apsolīju!”
16. Tad Jēkabs pamodās no miega un teica: “Tiešām Kungs ir šajā vietā, bet es nezināju!”
17. Un viņš bijās un teica: “Cik baisa šī vieta! Kas cits, ja ne Dieva nams? Un šie ir debesu vārti!”
18. Un Jēkabs cēlās agri no rīta, ņēma akmeni, kas viņam bija pagalvī, uzslēja to par piemiņas stabu un izlēja uz tā eļļu.
19. To vietu viņš nosauca vārdā Bētele, bet iepriekš tās vietas vārds bija Lūza.
20. Un Jēkabs zvērēja, sacīdams: “Ja Kungs Dievs būs ar mani un sargās mani šajā ceļā, ko eju, un dos man maizi, ko ēst, un drānas, ko vilkt,
21. un es sveikā atgriezīšos sava tēva namā, tad Kungs būs man par Dievu!
22. Un šis akmens, ko es uzslēju par piemiņas stabu, būs Dieva nams! No visa, ko tu man dosi, desmito daļu es atdošu tev!”