1. Mozus 30 NLB

1. Kad Rāhēle redzēja, ka viņa nevar Jēkabam dzemdēt, Rāhēle apskauda savu māsu un teica Jēkabam: “Gādā man dēlus, un, ja ne, tad es miršu!”

2. Bet Jēkabs iesvilās dusmās pret Rāhēli un teica: “Vai es Dieva vietā, kas tavam klēpim liedzis augli?”

3. Un viņa teica: “Re, mana kalpone Bilha, ej pie viņas, lai viņa dzemdē man uz ceļgaliem, un man būs dēls, kaut caur viņu!”

4. Viņa deva tam savu kalponi Bilhu par sievu, un Jēkabs gāja pie tās.

5. Un Bilha kļuva grūta un dzemdēja Jēkabam dēlu.

6. Rāhēle teica: “Dievs mani gan ir notiesājis, bet ir arī mani sadzirdējis un devis man dēlu!” – tādēļ viņa to nosauca vārdā Dāns.

7. Un Bilha, Rāhēles kalpone, atkal kļuva grūta un dzemdēja Jēkabam otru dēlu.

8. Rāhēle teica: “Dieva cīkstiņu izcīkstēju un taču uzvarēju!” Un viņa to nosauca vārdā Naftālī.

9. Kad Lea redzēja, ka pati nedzemdēs, viņa ņēma savu kalponi Zilpu un deva to Jēkabam par sievu.

10. Un Leas kalpone Zilpa dzemdēja Jēkabam dēlu.

11. Lea teica: “Paveicās!” – un nosauca viņu vārdā Gāds.

12. Un Leas kalpone Zilpa dzemdēja Jēkabam otru dēlu.

13. Un Lea teica: “Mana laime, nu sievas teiks, ka es laimīga!” – un viņa nosauca viņu vārdā Ašērs.

14. Kādā kviešu pļaujas dienā Rūbens atrada laukā mīlas ābolusun atnesa tos savai mātei Leai. Un Rāhēle teica Leai: “Dod jel man kādu no tava dēla mīlas āboliem!”

15. Bet viņa tai teica: “Vai tev vēl maz, ka tu paņēmi manu vīru, ka tu vēl ņemsi mana dēla mīlas ābolus?” Un Rāhēle teica: “Lai tad viņš šonakt guļ ar tevi par tava dēla mīlas āboliem!”

16. Vakarā Jēkabs pārnāca no lauka, un Lea iznāca viņam pretī un teica: “Nāc pie manis, jo es tevi nolīgu par mana dēla mīlas āboliem!” Un tonakt viņš gulēja ar viņu.

17. Un Dievs uzklausīja Leu, un viņa kļuva grūta un dzemdēja Jēkabam piekto dēlu.

18. Un Lea teica: “Dievs deva man algu, jo es savam vīram devu savu kalponi!” Un viņa nosauca to vārdā Jisašhars.

19. Un Lea atkal kļuva grūta un dzemdēja Jēkabam sesto dēlu.

20. Un Lea teica: “Dievs man devis labu dāvanu – tagad mans vīrs godās mani, jo es viņam esmu dzemdējusi sešus dēlus!” Un viņa nosauca to vārdā Zebulūns.

21. Pēc tam viņa dzemdēja meitu un nosauca to vārdā Dīna.

22. Un Dievs atcerējās Rāhēli, un Dievs viņu uzklausīja un atvēra viņas klēpi.

23. Viņa kļuva grūta, dzemdēja dēlu un teica: “Dievs noņēmis manu apsmieklu!”

24. Un viņa nosauca to vārdā Jāzeps, sacīdama: “Lai Kungs pieliek man vēl vienu dēlu!”

25. Kad Rāhēle bija dzemdējusi Jāzepu, Jēkabs teica Lābanam: “Atlaid mani, un es došos uz savām vietām, uz savu zemi!

26. Dod manas sievas un manus bērnus, par kuriem es tev esmu kalpojis, un es iešu, jo tu zini, cik daudz es tev esmu kalpojis!”

27. Un Lābans viņam teica: “Esi taču man vēlīgs! Es esmu pareģojis, ka Kungs mani ir svētījis tevis dēļ!”

28. Un tas teica: “Nosauc man savu algu, un es tev to došu!”

29. Jēkabs tam teica: “Tu zini, cik es tev esmu kalpojis un kādi manā laikā ir tapuši tavi lopi!

30. Jo pirms manis tev bija maz, bet tagad tev ir jo daudz, un, kam vien es ķēros klāt, tur Kungs tevi svētīja! Un nu – pa kuru laiku lai es uzceļu savu namu?”

31. Bet tas teica: “Ko lai es tev dodu?” Jēkabs teica: “Nedod man neko, tikai izdari man šādu lietu – un es atkal ganīšu un sargāšu tavas avis:

32. šodien es iziešu cauri visiem taviem lopiem un nošķiršu no tiem visus lāsainos un plankumainos, ikvienu melno no jēriem un ikvienu plankumaino un lāsaino no kazām – tā būs mana alga.

33. Un mana taisnība taps redzama nākamajās dienās, kad tu nāksi manas algas dēļ, kas man no tevis pienākas, – ikviena kaza, kas nebūs lāsaina vai plankumaina, un ikviens jērs, kas nebūs melns, – tie būs zagti!”

34. Un Lābans teica: “Nu labi! Lai būtu, kā tu teici!”

35. Un todien viņš nošķīra strīpainos un plankumainos āžus un visas lāsainās un plankumainās kazas, visas, kurām bija kāds baltums, un visus melnos jērus un atdeva saviem dēliem.

36. Un starp sevi un Jēkabu viņš nolika trīs dienu gājumu, un Jēkabs ganīja pārējās Lābana avis.

37. Jēkabs ņēma baltapses, mandeļu un platānas zarus un nomizoja tiem mizas, atplēsdams līdz baltumam.

38. Zarus, kurus bija nomizojis, viņš lika priekšā avīm kublos un ūdens silēs, kurp avis nāca dzert, un tās pārojās tur, kur nāca dzert.

39. Un avis pārojās pie zariem, un avīm dzima strīpaini, lāsaini un plankumaini jēri.

40. Jērus Jēkabs nošķīra un avju purnus grieza pret strīpainajiem un pret melnajiem Lābana ganāmpulkā, – tā viņš uztaisīja ganāmpulku sev pašam un nošķīra to no Lābana avīm.

41. Un ik reizi, kad pārojās brangākās avis, Jēkabs lika kublos zarus avju priekšā, lai tās pārotos pie zariem,

42. bet, kad vājākās avis, tad nelika neko, un Lābanam palika vājākās, bet Jēkabam brangākās.

43. Un tam vīram viss ienācās brangi, un viņam bija daudz avju un kalpoņu, un kalpu, un kamieļu, un ēzeļu!