1. Mozus 31 LG8

1. Un viņš dzirdēja, ka Lābana bērni sacīja: “Jēkabs visu paņēmis, kas mūsu tēvam pieder, un no tā, kas mūsu tēvam piederēja, viņš visu šo mantu ir krājis.”

2. Un Jēkabs redzēja Lābana vaigu, un redzi, tas nebija vairs, kā vakar un aizvakar.

3. Un Tas Kungs sacīja uz Jēkabu: “Griezies atpakaļ uz savu tēva zemi un pie saviem radiem, un Es būšu ar tevi.”

4. Tad Jēkabs sūtīja un aicināja Rahēli un Leū uz lauku pie savām avīm,

5. Un sacīja uz tām: “Es redzu jūsu tēva vaigu, ka tas nav pret mani kā vakar un aizvakar, bet mana tēva Dievs ir bijis ar mani.

6. Un jūs zināt, ka ar visu savu spēku jūsu tēvam esmu kalpojis.

7. Bet jūsu tēvs mani pievīlis un manu algu desmitkārt pārgrozījis; tomēr Dievs tam nav vaļas devis, man ļaunu darīt.

8. Kad viņš tā sacīja: lāsainām būs tev būt par algu, tad visas avis vedās lāsainas; un kad viņš tā sacīja: strīpainām būs tev būt par algu, tad visas avis vedās strīpainas.

9. Tā Dievs jūsu tēvam tos lopus ir atņēmis un man devis.

10. Un notikās tanī laikā, kad avis apgājās, ka es savas acis pacēlu un redzēju sapnī, un redzi, āži, kas apgājās, bija strīpaini, raibi un lāsaini.

11. Tad Dieva eņģelis uz mani sacīja sapnī: Jēkab; un es sacīju: še es esmu.

12. Un tas sacīja: pacel jel savas acis un skaties, - visi tekuļi, kas apietās ar avīm, ir strīpaini, lāsaini un raibi; jo Es visu to esmu redzējis, ko tev Lābans dara.

13. Es esmu Bēteles Dievs, kur tu esi svaidījis piemiņas akmeni, kur tu Man solīdamies esi solījies; celies nu un izej no šās zemes un griezies atpakaļ uz savu dzimteni.”

14. Tad Rahēle un Lea atbildēja un uz to sacīja: “Vai mums vēl ir kāda daļa un mantība mūsu tēva namā?

15. Vai mēs no viņa neesam turētas kā svešas? Jo viņš mūs ir pārdevis un arī mūsu maksu rīdams aprijis.

16. Jo visa bagātība, ko Dievs mūsu tēvam ir atņēmis, pieder mums un mūsu bērniem; un nu dari visu to, ko Dievs tev ir sacījis.”

17. Un Jēkabs cēlās un lika savus bērnus un savas sievas uz kamieļiem;

18. Un aizveda visus savus lopus un visu savu mantu, ko Mezopotamijā bija pelnījis, ka ietu pie Īzaka, sava tēva, uz Kanaāna zemi.

19. Un Lābans bija aizgājis savas avis cirpt, un Rahēle nozaga elka dievus, kas bija viņas tēvam.

20. Un Jēkabs pievīla sīrieti Lābanu, nesacīdams, ka bēgšot.

21. Un viņš bēga ar visu, kas tam bija, un cēlās un pārcēlās pār lielo upi un grieza savu vaigu uz Gileāda kalniem.

22. Un trešā dienā Lābanam tapa sacīts, Jēkabu esam aizbēgušu.

23. Tad tas ņēma savus brāļus un dzinās pēc viņu septiņu dienu gājumu un to panāca uz Gileāda kalniem.

24. Bet Dievs nāca pie sīrieša Lābana sapnī un tam sacīja: “Sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā no laba uz ļaunu.”

25. Un Lābans panāca Jēkabu; un Jēkabs savu telti bija uzcēlis kalnā, un Lābans ar saviem brāļiem to uzcēla Gileāda kalnos.

26. Tad Lābans sacīja uz Jēkabu: “Ko tu esi darījis, ka tu mani esi pievīlis un manas meitas aizvedis, tā kā ar zobenu saņemtas?

27. Kāpēc tu paslepen esi aizbēdzis un no manis nozadzies, un man to neesi sacījis, ka es tev būtu pavadījis ar līksmību un dziesmām, ar bungām un koklēm?

28. Un tu man neesi ļāvis skūpstīt savus dēlus un savas meitas. Tu neprātīgi esi darījis.

29. Spēka gan būtu manā rokā jums ļaunu darīt, bet jūsu tēva Dievs vakar uz mani runājis sacīdams: “Sargies, ka tu ar Jēkabu nerunā no laba uz ļaunu.”

30. Un nu, tu esi ātri aizgājis, jo tu esi ilgodamies ilgojies pēc sava tēva nama; - kāpēc tu esi nozadzis manus dievus?”

31. Tad Jēkabs atbildēja un sacīja uz Lābanu: “Man bija bail un es domāju, ka tu man savas meitas ar varu atņemsi.

32. Bet pie kura tu savus dievus atradīsi, tas lai nepaliek dzīvs mūsu brāļu priekšā. Izmeklē, kas man ir, un ņem tos.” Bet Jēkabs nezināja, ka Rahēle tos bija nozagusi.

33. Un Lābans gāja Jēkaba teltī un Leas teltī un abu kalpoņu teltī un neatrada nenieka; un izgāja no Leas telts un iegāja Rahēles teltī.

34. Bet Rahēle elka dievus bija ņēmusi un nolikusi apakš kamieļa sedliem un uzsēdusies tiem virsū. Un Lābans apgrābstīja visu telti un tos neatrada.

35. Un tā sacīja uz savu tēvu: neapskaisties, mans kungs, ka es tavā priekšā nevaru celties, jo man klājās, kā sievām mēdz būt. Un viņš pārmeklēdams neatrada elka dievus.

36. Tad Jēkabs apskaitās un bārās un sacīja uz Lābanu: “Kas ir mans noziegums, kas ir mani grēki, ka tu tik karsti mani vajāji?

37. Ka tu visus manus rīkus esi aptaustījis; ko tu esi atradis no visiem tava nama rīkiem? Liec to priekšā maniem un taviem brāļiem, ka tie starp mums abiem tiesā.

38. Šos divdesmit gadus es pie tevis esmu bijis, tavas avis un tavas kazas nav izmetušās, un aunus no tavām avīm es neesmu ēdis.

39. Saplosīto es tev neesmu pārnesis, tas man bija jāmaksā; no manas rokas tu to esi prasījis, vai tas bija zagts dienā, vai tas bija zagts naktī.

40. Es esmu tāds bijis, ka mani dienā karstums nomāca un naktī aukstums, un miegs nenāca manās acīs.

41. Divdesmit gadus esmu bijis tavā namā, četrpadsmit gadus tev esmu kalpojis par tavām divām meitām un sešus gadus par tavām avīm, un tu manu algu desmitkārt esi pārgrozījis.

42. Ja mana tēva Dievs, Ābrahāma Dievs un Tas, ko Īzaks bijās, pie manis nebūtu bijis, tu nu mani tukšu būtu aizsūtījis. Dievs manas bēdas un manu roku darbu ir uzlūkojis un tevi izgājušā naktī apsaucis.”

43. Tad Lābans atbildēja un sacīja uz Jēkabu: “Meitas ir manas meitas, un bērni ir mani bērni, un avis ir manas avis, un viss, ko tu redzi, tas ir mans; un ko es šodien darīšu šīm manām meitām vai viņu bērniem, ko tās ir dzemdējušas?

44. Un nu nāc, darīsim derību, es un tu, ka tā ir par liecību starp mani un tevi.”

45. Un Jēkabs ņēma akmeni un to uzcēla par zīmi.

46. Un Jēkabs sacīja uz saviem brāļiem: “Salasiet akmeņus;” un tie ņēma akmeņus un salika tos vienā kopā, un ēda tur virs tās kopas.

47. Un Lābans to nosauca Jegar-Sahāduta, bet Jēkabs to nosauca Galeda.

48. Un Lābans sacīja: “Šī kopa lai šodien liecību dod starp mani un tevi;” tāpēc viņas vārdu nosauca Galeda

49. Un arī Micpa, tāpēc ka viņš sacīja: “Tas Kungs lai skatās uz mani un uz tevi, kad mēs viens otru neredzēsim.

50. Ja tu apbēdināsi manas meitas un ņemsi citas sievas pie manām meitām klāt, - neviens nav pie mums, redzi, Dievs būs liecinieks starp mani un tevi.”

51. Tad Lābans sacīja uz Jēkabu: “Redz, šī kopa, un redz, šī piemiņas zīme, ko es esmu uzcēlis starp mani un tevi.

52. Šī kopa lai dod liecību un šī zīme lai dod liecību, ka es gar šo kopu nenoiešu pie tevis, ļauna darīt, un ka tev gar šo kopu un šo zīmi nebūs pie manis nākt, ļauna darīt.

53. Ābrahāma Dievs un Nahora Dievs un viņu tēvu Dievs lai tiesā starp mums.”

54. Un Jēkabs zvērēja pie tā, ko viņa tēvs Īzaks bijās, un upurēja upuri kalnā un aicināja savus brāļus maizi ēst. Un tie ēda maizi un palika par nakti uz tā kalna.

55. Un Lābans cēlās rītā agri un skūpstīja savus bērnus un savas meitas un tos svētīja. Un Lābans aizgāja un griezās atpakaļ uz savu vietu.